(bez virsraksta)
Maijs. 7., 2013 | 11:19 pm
No:: melnbaltalapsa
Krastmalā, pie Daugavas ūdeņiem, atdevu es savas miesas šodienas saulei. Mirklis, kad Tu nepiederi nevienam. Nepiederi Tu itin nevienam pašam. Fiziskais ķermenis nav pakārtots garīgajam dvēseles stāvoklim. Visas raizes, uztraukumi, domas, neziņa par rītdienu, katru nākamo dienu, kas tuvina nākotni neizbēgami ar katru sperto soli aizvien tuvāk un tuvāk, izgaist. Uz brīdi parādās laimes sajūta. Mānīga laimes sajūta. Bet tomēr.. Miers. Ar Mišelu de Montēņu rokās. Esejas. Filosofija par cilvēci un vecuma lomu tajā.
Vairākkārt mans, šis ''miers',' gan tika iztraucēts. Pirmo reizi ar kādu vīriešcilvēku, kurš pēkšņi nez no kurienes iznira; [ja būtne, es vismaz zinātu, ka Afrodīte, kas no ūdens putām cēlusies, viļņos pamodusies - Daugavas ūdens šodien bija māksliniecisks - viņai būtu varējis patikt..] iznira man blakus un teica, ka vēloties iepazīties. Kuru tas plēš, es atvainojos?
Es neielaižu savas Pasaules sienās kuru katru. Vismazāk jau tādu, kas nezina, ka lasot Mišelu de Montēņu nedrīkst traucēt..
Otro reizi miera traucētājs bija bezpajumtnieks, kurš mēģināja pārkliegt manu ausīs skanošo ''Alex Band''.
Trešo reizi, divi jauni vīriešcilvēki, kas gāja garām un pamāja.
Ir reizēm tādas situācijas, kad Tu, cilvēks skaidri un gaiši zini, ka Tev vajag doties turp vai turp. Krūtīs it kā iezvanas niecīgie zvaniņi un ir zināms, ka ceļš kurp aizvedīs. Pie konkrētības. Pie sen, ilgi meklēta.
Man tā ir bieži. Atrast tieši to, kas zemapziņā ticis meklēts. Var nebūt lieta, cilvēks. Var būt vērtība, kas nav mērāma ierastajos mēros.
Paralēli tam dzīvo šīs saucamās nedienas, kad labprātāk es nekur nedotos. Vienkārši ir sajūta, ka nevajag. Intuīcija?
Ja tomēr ņemu un aizdodos, tad notiek likstas. Kāds strīdas. Kāds ir dusmīgs. Kādam kas neizdodas.
Un ne jau man. Man parasti nekas neizdodas vienmēr..
Cilvēku izvēle. Neesam vienā, telpā un ikdienā ar tiem, kurus vēlamies tur redzēt. Mīlēt.
Man garšo kefīrs un man šodien bija Kebabrandiņš. Turpat krastmalā. Vējš. Saule. Un gards Turku kebabs.
Zeme griežas un griezies līdz.
Vairākkārt mans, šis ''miers',' gan tika iztraucēts. Pirmo reizi ar kādu vīriešcilvēku, kurš pēkšņi nez no kurienes iznira; [ja būtne, es vismaz zinātu, ka Afrodīte, kas no ūdens putām cēlusies, viļņos pamodusies - Daugavas ūdens šodien bija māksliniecisks - viņai būtu varējis patikt..] iznira man blakus un teica, ka vēloties iepazīties. Kuru tas plēš, es atvainojos?
Es neielaižu savas Pasaules sienās kuru katru. Vismazāk jau tādu, kas nezina, ka lasot Mišelu de Montēņu nedrīkst traucēt..
Otro reizi miera traucētājs bija bezpajumtnieks, kurš mēģināja pārkliegt manu ausīs skanošo ''Alex Band''.
Trešo reizi, divi jauni vīriešcilvēki, kas gāja garām un pamāja.
Ir reizēm tādas situācijas, kad Tu, cilvēks skaidri un gaiši zini, ka Tev vajag doties turp vai turp. Krūtīs it kā iezvanas niecīgie zvaniņi un ir zināms, ka ceļš kurp aizvedīs. Pie konkrētības. Pie sen, ilgi meklēta.
Man tā ir bieži. Atrast tieši to, kas zemapziņā ticis meklēts. Var nebūt lieta, cilvēks. Var būt vērtība, kas nav mērāma ierastajos mēros.
Paralēli tam dzīvo šīs saucamās nedienas, kad labprātāk es nekur nedotos. Vienkārši ir sajūta, ka nevajag. Intuīcija?
Ja tomēr ņemu un aizdodos, tad notiek likstas. Kāds strīdas. Kāds ir dusmīgs. Kādam kas neizdodas.
Un ne jau man. Man parasti nekas neizdodas vienmēr..
Cilvēku izvēle. Neesam vienā, telpā un ikdienā ar tiem, kurus vēlamies tur redzēt. Mīlēt.
Man garšo kefīrs un man šodien bija Kebabrandiņš. Turpat krastmalā. Vējš. Saule. Un gards Turku kebabs.
Zeme griežas un griezies līdz.