Aprīļa piezīmes.
Apr. 26., 2013 | 09:23 pm
No:: melnbaltalapsa
Nomākusies aprīļa diena. Smidzina lietus dušiņas.
Debesīm ir pārklāts pelēks pelnu plīvurs. Ne skatienu iemest aiz tā.
Take away kafiju nomaina tēja. Tikpat melna tēja.
Pasludinu šo dienu par ziedu dienu.
Man bija paredzēts šodien iegriezties foto salonā, kur vajadzēja paņemt samazināto [9x9] fotogrāfiju darba vajadzībām. Pēc pāris minūšu nesekmīgas meklēšanas, kundze aiz stiklotās letes savas darbavietas lielajā, ļaunajā atvilknē visai veiksmīgi tomēr atrada noklīdušo foto un es tiku pie zaļās konvertes, kur jau bija mana весёлый bilde.
Gāju pa Kr. Barona ielu un manīju, ka vīrieškārtas cilvēks uzvalkā, nepacietīgi trinas pie puķu pārdevējas ratiņiem. Tulpes. Dzeltenas un sarkanas. Pats izvēlējies, no spainīša dziļumiem izvilcis. Puķu pārdevēja rūpīgi ietin papīrītī krāsaino ziedu kātiņus. Atskan telefona zvans un vīrieškārtas cilvēks uzvalkā nelaipni teic: ''Es jau nāku, kas nevari paciesties?!'
Es stāvu blakus un es zinu, ka no malas izskatās, ka ziedi ir domāti man, jo viņa skatiens ir tēmēts manā virzienā. Un es smaidu. Smaidu, tādēļ, ka ir jauka, lietaina aprīļa diena un es tūliņ, tūliņ tikšu pie trīs burvīgām narcisēm, kuras ielikšu vāzē un aiznesīšu uz savu Paradīzi.
Vīrieškārtas cilvēks uzvalkā aiziet un puķu pārdevēja norūc: ''Vīrišķis. Nevar izvēlēties''. Pastiepj acis uz manu pusi un atplaukst: ''Jā, lūdzu?''
Izsaku savu vēlmi par trīs narcisēm.
Samaksāju 60sant., un novēlot puķu karalienei jauku dienu, aizeju tālāk pa Kr. Barona ielu, līdz burvīgais Krišnas nams ievilina mani savā pasaulē. Nenopirku nevienu auskaru pāri gan.
Ar puķu pārdevējām man ir tik labas attiecības. ^^
Aizpagājušās vasaras bieži satiku uz ielas un visas viņas man atņēma - labu dienu. Un dažas no viņām ir piestrādājušas par kurjerēm, kad ārzemju vīrieškārtas cilvēki nespējot sadūšoties un man paši pasniegt ziedus, izmanto šo laipno darba spēku. Vitālij, Vitālij, Tava kartiņa uz ziedu ietinamā papīra bija kaut kas fenomenāls. Un zini, ka lilijas man dikti tīk. Garkājainās lilijas.
Un Zviedrijā dzīvojošais kareivi. Eh. Es apsolīju, ka braukšu ciemos. Iedomājies, aizbraucu uz Zviedriju un staigāju, meklēdama Tevi, kad Tu stāvi pie savas karalistes kādā no objektiem. -''Do you remember me?"'
Kādus tik darbus es neesmu strādājusi savos, pagaidām, divdesmit un trijos [jā, jūnijs ir mans mēnesis] gados! Deldējusi skaisto pēcpusi biroju krēslos un klausuli pie auss turot, sarunājoties ar klientiem, zīmējusi korseškleitu skices. Tirgojusi saldētos našķus uz ielas. Iegrimusi lielveikalu bohēmā un nodevusies rotaļlietu pasaulei. Pabijusi daudz un dažādos komandējumos. Adresēs un iestādēs. Rakstījusi scenārijus un komunicējusi sociālajos tīklos kā uzņēmuma menedžere. Satikusies ar tik dažādiem cilvēkiem, kas kļuvuši par labiem draugiem. Filmējusies videoklipos un ņēmusi dalību projektos. Novadījusi daudzus pasākumus.
Un man vēl tik daudz kas ir priekšā. Vēlme būt. Izsist savu logu uz pasauli. Pacelties augstāk.
Skaties mani.
Drīz atslēgs apkuri. Tādēļ, lai silti arī bez tās.
Debesīm ir pārklāts pelēks pelnu plīvurs. Ne skatienu iemest aiz tā.
Take away kafiju nomaina tēja. Tikpat melna tēja.
Pasludinu šo dienu par ziedu dienu.
Man bija paredzēts šodien iegriezties foto salonā, kur vajadzēja paņemt samazināto [9x9] fotogrāfiju darba vajadzībām. Pēc pāris minūšu nesekmīgas meklēšanas, kundze aiz stiklotās letes savas darbavietas lielajā, ļaunajā atvilknē visai veiksmīgi tomēr atrada noklīdušo foto un es tiku pie zaļās konvertes, kur jau bija mana весёлый bilde.
Gāju pa Kr. Barona ielu un manīju, ka vīrieškārtas cilvēks uzvalkā, nepacietīgi trinas pie puķu pārdevējas ratiņiem. Tulpes. Dzeltenas un sarkanas. Pats izvēlējies, no spainīša dziļumiem izvilcis. Puķu pārdevēja rūpīgi ietin papīrītī krāsaino ziedu kātiņus. Atskan telefona zvans un vīrieškārtas cilvēks uzvalkā nelaipni teic: ''Es jau nāku, kas nevari paciesties?!'
Es stāvu blakus un es zinu, ka no malas izskatās, ka ziedi ir domāti man, jo viņa skatiens ir tēmēts manā virzienā. Un es smaidu. Smaidu, tādēļ, ka ir jauka, lietaina aprīļa diena un es tūliņ, tūliņ tikšu pie trīs burvīgām narcisēm, kuras ielikšu vāzē un aiznesīšu uz savu Paradīzi.
Vīrieškārtas cilvēks uzvalkā aiziet un puķu pārdevēja norūc: ''Vīrišķis. Nevar izvēlēties''. Pastiepj acis uz manu pusi un atplaukst: ''Jā, lūdzu?''
Izsaku savu vēlmi par trīs narcisēm.
Samaksāju 60sant., un novēlot puķu karalienei jauku dienu, aizeju tālāk pa Kr. Barona ielu, līdz burvīgais Krišnas nams ievilina mani savā pasaulē. Nenopirku nevienu auskaru pāri gan.
Ar puķu pārdevējām man ir tik labas attiecības. ^^
Aizpagājušās vasaras bieži satiku uz ielas un visas viņas man atņēma - labu dienu. Un dažas no viņām ir piestrādājušas par kurjerēm, kad ārzemju vīrieškārtas cilvēki nespējot sadūšoties un man paši pasniegt ziedus, izmanto šo laipno darba spēku. Vitālij, Vitālij, Tava kartiņa uz ziedu ietinamā papīra bija kaut kas fenomenāls. Un zini, ka lilijas man dikti tīk. Garkājainās lilijas.
Un Zviedrijā dzīvojošais kareivi. Eh. Es apsolīju, ka braukšu ciemos. Iedomājies, aizbraucu uz Zviedriju un staigāju, meklēdama Tevi, kad Tu stāvi pie savas karalistes kādā no objektiem. -''Do you remember me?"'
Kādus tik darbus es neesmu strādājusi savos, pagaidām, divdesmit un trijos [jā, jūnijs ir mans mēnesis] gados! Deldējusi skaisto pēcpusi biroju krēslos un klausuli pie auss turot, sarunājoties ar klientiem, zīmējusi korseškleitu skices. Tirgojusi saldētos našķus uz ielas. Iegrimusi lielveikalu bohēmā un nodevusies rotaļlietu pasaulei. Pabijusi daudz un dažādos komandējumos. Adresēs un iestādēs. Rakstījusi scenārijus un komunicējusi sociālajos tīklos kā uzņēmuma menedžere. Satikusies ar tik dažādiem cilvēkiem, kas kļuvuši par labiem draugiem. Filmējusies videoklipos un ņēmusi dalību projektos. Novadījusi daudzus pasākumus.
Un man vēl tik daudz kas ir priekšā. Vēlme būt. Izsist savu logu uz pasauli. Pacelties augstāk.
Skaties mani.
Drīz atslēgs apkuri. Tādēļ, lai silti arī bez tās.