Fragments [..]
Nov. 22., 2012 | 08:40 pm
No:: melnbaltalapsa
Ir pagājuši gadi - esam jau sen kā šķīrušies, katrs pa savu ceļu devušies, bez atbildes vai maz esam palikuši draugi vai ienaidnieki..
Es vēljoprojām atceros to rītu, kad pamodāmies no klauvējieniem pie durvīm.
Tu atvēri pelēkzilās acis un skatoties pār kreiso plecu, pasmaidot liki man noprast, lai ignorēju tos līdz brīdim, kad klauvētajam pašam apniks skrambāt savas dūres miesu, vai tas tvers pēc atslēgas.
Es domāju, ka tad kad mēs pārcēlāmies, visa ģimenes idille paliks ligzdā no kurienes Tu biji cēlies.. Nekā. Saites tomēr izrādījās spēcīgākas un ciešākas kā mēs domājām tās esam.
Tas bija Tavs brālis. Pazinu pēc balss. Taču ne viens. Ar vismaz vēl diviem kādiem no saviem n'tajiem draugiem un vismaz vienu meiteni. Pēc balss izsklausījās vecāka par mani. Fuu, nodomāju, tas labi, ka vecāka. Puišiem patīk jaunas meitenes. Man toreiz bija 19 un jutos jauna tajā 25-3o gadi amplitūdā.
Tavs brālis burtiski ielauzās telpā un skaļi paziņoja, ka ir ieradies. Ar labrīt vēlējumiem un citām pompozitātēm. Trūka vien fanfāru un konfeti lietus gabalu.
Es apjozu ciešāk palaga malu un izlikos guļam. Tu biji atkal aizmidzis, tādēļ pat nedzirdēji izrādes sākumu.
Ja Tavs brālis būtu pienācis kaut solīti tuvāk mūsu paradīzei - lielajam dīvānam - es būtu metusi to vienīgo spilvenu uz kura mēs atspiedām savas pēc aizvadītās trakotās nakts, nogurušās galvas. Un nekas, ja es biju kaila. Man tolaik nebija kauna ģērbties vai izģērbties citu cilvēku klātbūtnē..
Laikam apjautis, ka neesam vairs divvientulībā, Tu pamodies, un šoreiz atverot abas acis, laiski iztaipījies. Man patika vērot kā Tavi pleci saspringst un muskuļi savelkas cieši un cieti. Žēl, ka nebijām divi vien. Visai žēl, nodomāju, skatoties uz Tevi un lasot to pašu Tavas acīs.
Tu it kā nesteidzies lēkt laukā no gultas, tikai pārlaidi skatienu pār telpu. Pamāju uz to pusi, kur mētājās Tavi zilie džinsi. Tu pasmaidīji un nožāvājies.
Skūpsts un vienā lēcienā Tu jau biji paķēris bikses. Vēl viens skūpsts un man bija tik sasodīti grūti ļaut tev doties projām..
Atslīgu atpakaļ izvandītajos gultas palagos un klausījos tuvumā esošajās balsīs. Tavs brālis atvainojās, ka esot mūs iztraucējis, Meitene zviedza par kaut kādiem youtube klipiem, kurus kāds no atnākušajiem bija uzlicis. Gribējās dzirdēt tikai Tevi. Tevi vienu..
Gultas malā atradās mans vakardienas apģērbs - melnais krekliņš un garie svārki. Uzģērbu tos un devos uz vannasistabu.
Toreiz vannasistaba vēl tika remontēta, bet es tik un tā mīlēju nobružāto spoguli un vientulīgo spuldzīti griestos..
''Velc zābakus un ejam..'' - sekoja teikums.
Un kārtējā nakts atkal bija nebeidzama endorfīna piepildīta - mūzika, cilvēki, Sava Cilvēka sajūta, alkohols, cigarešu smarža uz lūpām un mēles, neprātīgi smiekli un aizrautība līdz pat austošajai dienai.
Es vēljoprojām atceros to rītu, kad pamodāmies no klauvējieniem pie durvīm.
Tu atvēri pelēkzilās acis un skatoties pār kreiso plecu, pasmaidot liki man noprast, lai ignorēju tos līdz brīdim, kad klauvētajam pašam apniks skrambāt savas dūres miesu, vai tas tvers pēc atslēgas.
Es domāju, ka tad kad mēs pārcēlāmies, visa ģimenes idille paliks ligzdā no kurienes Tu biji cēlies.. Nekā. Saites tomēr izrādījās spēcīgākas un ciešākas kā mēs domājām tās esam.
Tas bija Tavs brālis. Pazinu pēc balss. Taču ne viens. Ar vismaz vēl diviem kādiem no saviem n'tajiem draugiem un vismaz vienu meiteni. Pēc balss izsklausījās vecāka par mani. Fuu, nodomāju, tas labi, ka vecāka. Puišiem patīk jaunas meitenes. Man toreiz bija 19 un jutos jauna tajā 25-3o gadi amplitūdā.
Tavs brālis burtiski ielauzās telpā un skaļi paziņoja, ka ir ieradies. Ar labrīt vēlējumiem un citām pompozitātēm. Trūka vien fanfāru un konfeti lietus gabalu.
Es apjozu ciešāk palaga malu un izlikos guļam. Tu biji atkal aizmidzis, tādēļ pat nedzirdēji izrādes sākumu.
Ja Tavs brālis būtu pienācis kaut solīti tuvāk mūsu paradīzei - lielajam dīvānam - es būtu metusi to vienīgo spilvenu uz kura mēs atspiedām savas pēc aizvadītās trakotās nakts, nogurušās galvas. Un nekas, ja es biju kaila. Man tolaik nebija kauna ģērbties vai izģērbties citu cilvēku klātbūtnē..
Laikam apjautis, ka neesam vairs divvientulībā, Tu pamodies, un šoreiz atverot abas acis, laiski iztaipījies. Man patika vērot kā Tavi pleci saspringst un muskuļi savelkas cieši un cieti. Žēl, ka nebijām divi vien. Visai žēl, nodomāju, skatoties uz Tevi un lasot to pašu Tavas acīs.
Tu it kā nesteidzies lēkt laukā no gultas, tikai pārlaidi skatienu pār telpu. Pamāju uz to pusi, kur mētājās Tavi zilie džinsi. Tu pasmaidīji un nožāvājies.
Skūpsts un vienā lēcienā Tu jau biji paķēris bikses. Vēl viens skūpsts un man bija tik sasodīti grūti ļaut tev doties projām..
Atslīgu atpakaļ izvandītajos gultas palagos un klausījos tuvumā esošajās balsīs. Tavs brālis atvainojās, ka esot mūs iztraucējis, Meitene zviedza par kaut kādiem youtube klipiem, kurus kāds no atnākušajiem bija uzlicis. Gribējās dzirdēt tikai Tevi. Tevi vienu..
Gultas malā atradās mans vakardienas apģērbs - melnais krekliņš un garie svārki. Uzģērbu tos un devos uz vannasistabu.
Toreiz vannasistaba vēl tika remontēta, bet es tik un tā mīlēju nobružāto spoguli un vientulīgo spuldzīti griestos..
''Velc zābakus un ejam..'' - sekoja teikums.
Un kārtējā nakts atkal bija nebeidzama endorfīna piepildīta - mūzika, cilvēki, Sava Cilvēka sajūta, alkohols, cigarešu smarža uz lūpām un mēles, neprātīgi smiekli un aizrautība līdz pat austošajai dienai.