33
« previous entry | next entry »
Jul. 10., 2022 | 03:41 pm
Esmu gadalaiku cilvēks. Cienu rudeni. Mīlu ziemu. Baudu pavasari, patīk vasara. Mācos saskatīt katrā ko savu. Sev. Izbaudīt. Vēl mācos.
Baudīt sauli, lietu un nakti.
Mīļākais laiks ir vasaras beigas un rudens sākums. Noslēdzies cikls. Kaila āda (sen jau vairs nevelku naktskreklu ejot gulēt) un dejot. Izdejoties. Vasaras beigu naktis vēl siltas un baudas pilnas. Iekāpt automašīnā un braukt kopā kur deguns rāda. Būt šeit un tagad.
Vakar pēc darba, ar kolēģi braucām autobusā. Viņa sūdzējās, ka nevarot satikt savu īsto dvēseles radinieku. Pievelkoties tikai pretstati. Un vispār, viņa pievērsīsies pozitīvajai domāšanai un īstais atnākšot pats. Un vispār, kā es pievelkot cilvēkus?!
Hmmm. Man piemīt kas tāds ko pat gudrās grāmatās izlasot ne visi atradīs. Lasot starp rindām un zemtekstos. Māksla būt sev pašai. Māksla mīlēt sevi. Cienīt sevi. Mīlēt savas vājās puses un apzināties stiprās. Būt sev. Personībai. Būt sev starp citiem. Nepazaudēt sevi citos. Citu vārdos un skatienos.
Cik gan reizes es neesmu pazaudējusi sevi mīlestībā! Atdot sevi visu un stāties pretī tukšumam. Mīlestības tukšums. Skatīties uz mīlestību caur citu acīm.
Izšķīst mīlestībā. Pazaudēt savu svarīgumu. Ļauties pašplūsmai, zinot, ka tā ved. Tā ved neatkarīgi no Tevis un tavām vēlmēm.
Atceros kā viņš sauca mani par savu Mīļumu. Es biju viņa Mīļums. Viss viņam. No sevis nekā. Nemācēt mīlēt sevi. Neprast mīlēt sevi. Prasīt mīlestību no citiem, bet neredzēt un nejust to sevī. Un ar katru mīlestību es pazaudēju sevi atkal un atkal. Un atkal. Vai es noskatījos kādu filmu līdz beigām, lai apspriestu to un pajautātu: kā patika? Vai es dzirdot dziesmu iedomājos par mīlestības avotu - cilvēku?
Šobrīd esmu beznosacījumu mīlestībā. Mīlēt sevi. No sevis prasīt visu, bet otram ļaut būt personībai. Kopā. Bet atsevišķi.
Man patīk šis stāsts, kuru šobrīd rakstām. Man patīk pievienotās lapas no viņa puses. Man patīk veids kā viņš šo stāstu veido. Viņa mākslu dzīvot un turēties pie šīs dzīves. Viņa vārdus un viņa skatienu. Skatoties viņa acīs, es redzu tur sevi - tādu kāda esmu. Bez izpušķojumiem. Un nav svarīgi cik ilgi, kad. Es pazīstu viņu, pirms viņš vēl pazina sevi un otrādāk. Tā ir liesma, kura nav apdzēsta pirms mēs vēl satikāmies. Viņa skavās ir kā būt jau pirms būšanas.
Es jūtos stipra. Kā sieviete. Kā koks ar saknēm dziļi zemē. Kā ziemciete. Kā mēness un saule. Katram savs laiks būt. Es jūtos stipra. Ar sevi.