Pieklauvē un nāc iekšā - Atkal

Tu esi tālu projām. Ar savu dzīvi tālu projām. Es vadu savējo. Neprasmīgi. Nemākulīgi. Nomākti.

Es smaidu domājot par Tevi. Par Tevi ar sevi kopā tajos retajos mirkļos, kad tiekamies. (es nesaku brīdis, jo brīdis ir ilgāks par mirkli, kurš mums abiem pieder.
)
Tad Tu esi blakus un nekas cits vairs nav svarīgs. Ir tikai klātbūtne un ļoti, ļoti dzirksteles. Tās kūleņo manī un manā virzienā. Apslāpētā balss teic, lai es padodos, lai es ļaujos. Saprāts ir drausmīga padarīšana. Tas neļauj būt brīvam. Brīvam savā apziņā būt brīvam. Ļauties. Peldēt. Būt. Mīlēt.

Ja Tu zinātu cik viegli ir mīlēt! Cik viegli ir vienkārši mīlēt. Neprasot neko pretī. Un es tā mīlu. Es neprasu, kur esi, kad es neesmu blakus. Es nejautāju Tev par citiem cilvēkiem, kurus Tu satiec savā ikdienā. Tāpēc, ka es mīlu Tevi par to kā Tu man ļauj justies..
Es Tevi protu palaist brīvībā, jo es zinu, ka atnāksi atpakaļ.

Kā citas meitenes uz Tevi skatās? Tu esi redzējis? Tu saki, ka nē, jo skaties tikai uz mani. Bet es redzu un es smaidu. Un es jūtos lepna, ka Tu man esi blakus, kaut tos dažus mirkļus. Bet esi.

Bāc,Tevi satikt ir kā skatīties zvaigznēs. Kosmoss ir niecīgs salīdzinot ar Tevi.