Maija piezīmes. Par agrajiem rītiem un vējiem aiz loga.
Maijs. 30., 2012 | 11:04 am
Šobrīd, sēžot pie virtuves galda, klabinot PC taustiņus - vieglā rīta pustumsā, un gaidot kamēr uzvārīsies ūdens žeņšeņa tējai, mans noskaņojums ir tik brīnišķīgs, ka es varētu atzīties savā iemīlēšanās sajūtā. Pret dzīvi. Pret Tevi. Pret lietām, kas apkārt virmo. Par spīti tam, ka aiz loga jau no paša rīta brāzmoja vējš un plosīja tos neredzamos aizskarus iepretrim logam un balkonam, šī sajūta aug un izaug lielos apmēros, kas nespēj aptvert nekādas robežas.
Robežas. Tās sniedzas tik tālu cik vien pats vēlies. Domu lidojums, kas vienā brīdi aiznes Tevi līdz Indijai, kur ieraugi tik skaistu lakatu, kurā ieausta visa dabas krāsu burvība un cilvēka skaisto roku darbs, līdz pat Francijai, kas piepildīta bohēmistiska šarma un grācijas katrā sievietes vai vīrieša kustībā.
Vai Balkāniem, kas ir dzejnieku svētā vieta un Meka.
Svētā vieta, kur dvēselei jārada viela un jāpārdod kā gara maizes produkts.
Jebkur, ja vien Tevi mīt Tavs iekšējais spēks. Dziņa, kas velk uz priekšu tā, ka nemaz nejūti sevi ejot. Spārni paceļ.
Pacelties līdzi laikam un neļaut sev domāt, ka tas Tev, cilvēkam nemaz nepieder.
Ļaušu žeņšeņa tējai caurspīdīgajā krūzē ievilkties vien minūtes piecas vēl, ne vairāk. Alkstu siltuma.
Doma, ka drīz jādodas laukā un jābrauc uz darbu, nemaz nesilda..
Jo..
Apģērbu skapis alkst izrādīt kailu miesu kādā kleitā vai bezpiedurkņu kreklā, bet še Tev - jāmeklē kas gana siltāks un man nav ne jausmas kas tieši!
Par apaviem nemaz nesāksim sarunu..
Vakar bija jauka brīvdiena. Priekšpilsēta. Ģimene. Draugi. Kino - ''Tumšās ēnas'' un Džonijs. Sarunas. Kafija no kartona krūzītes un sarkanas lūpu krāsas nospiedumi uz tās malas. Tirgus bohēma. Ābolu pīrāgs. Un nebija arī par sliktu pastāvēt zem koši dzeltena lietussarga gaidot sab.tr. kas lēni kala sliedes pietuvojoties.
Robežas. Tās sniedzas tik tālu cik vien pats vēlies. Domu lidojums, kas vienā brīdi aiznes Tevi līdz Indijai, kur ieraugi tik skaistu lakatu, kurā ieausta visa dabas krāsu burvība un cilvēka skaisto roku darbs, līdz pat Francijai, kas piepildīta bohēmistiska šarma un grācijas katrā sievietes vai vīrieša kustībā.
Vai Balkāniem, kas ir dzejnieku svētā vieta un Meka.
Svētā vieta, kur dvēselei jārada viela un jāpārdod kā gara maizes produkts.
Jebkur, ja vien Tevi mīt Tavs iekšējais spēks. Dziņa, kas velk uz priekšu tā, ka nemaz nejūti sevi ejot. Spārni paceļ.
Pacelties līdzi laikam un neļaut sev domāt, ka tas Tev, cilvēkam nemaz nepieder.
Ļaušu žeņšeņa tējai caurspīdīgajā krūzē ievilkties vien minūtes piecas vēl, ne vairāk. Alkstu siltuma.
Doma, ka drīz jādodas laukā un jābrauc uz darbu, nemaz nesilda..
Jo..
Apģērbu skapis alkst izrādīt kailu miesu kādā kleitā vai bezpiedurkņu kreklā, bet še Tev - jāmeklē kas gana siltāks un man nav ne jausmas kas tieši!
Par apaviem nemaz nesāksim sarunu..
Vakar bija jauka brīvdiena. Priekšpilsēta. Ģimene. Draugi. Kino - ''Tumšās ēnas'' un Džonijs. Sarunas. Kafija no kartona krūzītes un sarkanas lūpu krāsas nospiedumi uz tās malas. Tirgus bohēma. Ābolu pīrāgs. Un nebija arī par sliktu pastāvēt zem koši dzeltena lietussarga gaidot sab.tr. kas lēni kala sliedes pietuvojoties.