(bez virsraksta)
Sep. 24., 2017 | 06:53 pm
No:: melnbaltalapsa
Šodien jau atkal ir tā skaisti un rudens skartās lapas krāsas krīt no kokiem lejā, un spīd dabīgā saules gaisma. Rudens. Šodien. Oficiāli. Mīļākais. Gadalaiks man. Šodien jūtos vitāli piepildīta.
Tu atceries savu mīlestību, kura bija un izbija jaunības jūtīs? Kad pirmo reizi satiki un pirmo reizi palaidi to projām no sevis, atceroties to teikto: palaid savu mīlestību iet, ja būs priekš Tevis, atgriezīsies. Neviens jau nekad nepateica, ka dzīvē, īpaši jau jaunībā, tā nenotiek.. Ja aiziet, tad uz aiziešanu. Ja pagriež muguru, uzliek cepuri, tad dodas projām.
Atceries mīlestību, kas ikdienas neskarta un nesaburzīta bija. Brīva. No pienākumiem. Brīva. Tieša. Uz mirkli tendēta. Kas uz mēles, tas laukā sarunā. Un sarunas - pilnīgs 'wouw'. Vienīgās rūpes bija par to, kādu filmu skatīsimies - divi iemīlējušies un bezrūpīgie mēs. Ak, mēs. Kad satiksim viens otru. Ak, mēs toreizējie mēs. Kad atkal acīs mirdzēs gaisma un tumsa vienlaikus. Skatiena divkaujas.
Kad
kad
kad, nekad nebija gana. Vienmēr par maz tuvuma un vienam otra. Mīlestība. Tolaik bija skaidrība un tiešums. Jaunības naivums un pilnvērtība.
Plecu pie pleca, uz jumtiem un pļavās. Plecu pie pleca šosejas malā un automašīnā. Runājām. Sarunas bija tās, kuras satuvināja. Par visu. Par tagadni un nākotni. Runājām un teiktais šķīda, izšļakstījās laukā. Dziļi un padevīgi viens otram uzticējām dvēseli. Tolaik jau likās, ka dvēsele ir visa sākums un beigas tikai pēc tam. Atceries, kā radīji zvaigznes un sauci tās seno grieķu vārdos? Es zināju, ka tas nav pareizi un vēsture grāmatās neko tādu neatrast, bet.. Es ticēju Tev. Es ticēju mīlestībai. Mūsu.
Beidzās jaunība un beidzās mīlestība. Beidzās, kā šis mirklis, kad saulē lapas krīt un debesis gaiši zilo acu krāsā.. Skaisti ir lietas personalizēt. Rudens kā Tu - pilns kvēluma, krāsu un skaistuma pārbagātības. Ziema atkal es - auksta un nemīloša, sasalusi un tukša.
Tu atceries savu mīlestību, kura bija un izbija jaunības jūtīs? Kad pirmo reizi satiki un pirmo reizi palaidi to projām no sevis, atceroties to teikto: palaid savu mīlestību iet, ja būs priekš Tevis, atgriezīsies. Neviens jau nekad nepateica, ka dzīvē, īpaši jau jaunībā, tā nenotiek.. Ja aiziet, tad uz aiziešanu. Ja pagriež muguru, uzliek cepuri, tad dodas projām.
Atceries mīlestību, kas ikdienas neskarta un nesaburzīta bija. Brīva. No pienākumiem. Brīva. Tieša. Uz mirkli tendēta. Kas uz mēles, tas laukā sarunā. Un sarunas - pilnīgs 'wouw'. Vienīgās rūpes bija par to, kādu filmu skatīsimies - divi iemīlējušies un bezrūpīgie mēs. Ak, mēs. Kad satiksim viens otru. Ak, mēs toreizējie mēs. Kad atkal acīs mirdzēs gaisma un tumsa vienlaikus. Skatiena divkaujas.
Kad
kad
kad, nekad nebija gana. Vienmēr par maz tuvuma un vienam otra. Mīlestība. Tolaik bija skaidrība un tiešums. Jaunības naivums un pilnvērtība.
Plecu pie pleca, uz jumtiem un pļavās. Plecu pie pleca šosejas malā un automašīnā. Runājām. Sarunas bija tās, kuras satuvināja. Par visu. Par tagadni un nākotni. Runājām un teiktais šķīda, izšļakstījās laukā. Dziļi un padevīgi viens otram uzticējām dvēseli. Tolaik jau likās, ka dvēsele ir visa sākums un beigas tikai pēc tam. Atceries, kā radīji zvaigznes un sauci tās seno grieķu vārdos? Es zināju, ka tas nav pareizi un vēsture grāmatās neko tādu neatrast, bet.. Es ticēju Tev. Es ticēju mīlestībai. Mūsu.
Beidzās jaunība un beidzās mīlestība. Beidzās, kā šis mirklis, kad saulē lapas krīt un debesis gaiši zilo acu krāsā.. Skaisti ir lietas personalizēt. Rudens kā Tu - pilns kvēluma, krāsu un skaistuma pārbagātības. Ziema atkal es - auksta un nemīloša, sasalusi un tukša.