Naktis ir domātas tam, lai dzīvotu.

« previous entry | next entry »
Nov. 2., 2013 | 04:32 pm

Tā sasodīti labā un brīnišķīgā aizmirstības sajūta, kad ieciklējies savā radošajā darbībā, kas ir romāna rakstīšana. Aizmirstas laiks, kas tek tik ļoti nepielūdzami strauji. Aizmirstas diskomforts par aukstumu, veselību, izskatu. Aizmirstas visas domas par cilvēkiem, kuru tik ļoti pietrūkst ikdienā. Tā ideja, kas kļūst par realitāti un tiek rakstīta pašā nakts viducī. Pierakstīta uz lapas un iegūst īstenības garšu. Sasodīts, esmu laimīga! Es pelnu šo savu gara maizi ar rakstīšanu un tā ir tik laba sajūta!

Šis stāsts būs par mīlestību. Pērkamu mīlestību.

Ideja radās no kādas manas paziņas teiktā, kas apgalvoja, ka dzīvē jau viņa nepazudīšot, jo miesu vienmēr kāds būšot gatavs pirkt. Mēs tonakt runājām nopietni, lai gan tika lietots alkohols un vēl šādas tādas vielas, kas apreibina prātus. Neatceros gan visu no tā vakara izsacītā, bet kaut kur zemapziņā saglabājās viņas teiktas: ''Mēs dzīvojam vienreiz un kādēļ gan nedarīt to, kas vislabāk padodas..?''
Manas paziņas ''kontā'' ir vairākas attiecības, kuras var klasificēt kā ļoti nopietnas un balstītas uz patiesām jūtām. Bet lielākoties, viņa ir medniece, izmantotāja un vienkārši par sevi ļoti pārliecināta mantkāre, kas gūst labumu tikai sev.

Tādas ir manas mūzas.

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


Comments {0}