Labrīt |
[Dec. 13th, 2007|12:37 pm] |
Nē vairs nekādu izvirtību un vīna pudēļu darbdienu vakaros. Sajūtas kā no veļas mašīnas izvikta un pakārta pie striķīša ar knaģīšiem. Atbraucot uz darbu salikās, ka esmu stūrējusi pinīgā šmigā ( anii teiktu pincītī) un acis vienkārši rāda katra uz savu pusi. Mana darba kolēģe ar mani nerunā un ir ierakusies grāmatvedības papīros. Bet varbūt tas pat ir pozitīvi, jo es savu runātgribu izpaužu - nu visvisādos tik veidos - rakstot pieteikuma vēstules un slavējot sevi un mūs visvisādos veidos, nu pilnīgi kā vieglas uzvedības sieviete, kura grib, lai viņu nopērkt! tā sākās verbālā caureja! Toč vīns vēl draudzējās ar mani! Vienīgā problēma, ka esmu pielipusi pie krēsla un nevaru piecelties, lai pat uztaisītu sev kafiju ar pienu! |
|
|