AERODROMS

es shodien nopirku kurpes :D

bet vispaar te nav odu un nav arii karsts. pozitiivi.

really strange feeling

nu ko, šovakar jābrauc. visi nākamie stāsti būs par resniem angļiem, musulmaņiem un tamlīdzīgiem brīnumiem.

pēdējā nakts mājās. nu tajās, kurās nodzīvota lielākā dzīves daļa.
un mana mīļā Rīga līdz ceturtdienas vakaram.

nolādētais apdegums, kurš sāk sāpēt pēc vairākām dienām. gribu nokost sev kāju :D
btw - ja lapseņu dzēlienus uzreiz parīvē ar sagrieztu sīpolu, nekas tur neuzmetīsies. tautas medicīna kick ass šajā gadījumā.

jā, ar močiem mēs toreiz kārtīgi izvizinājāmies. un izdejojāmies negaisā, kamēr bailīgākie spiedās zem vienīgās lielās nojumes. heh.

ieskaitot šodienu, vēl 10 dienas. beidzot. visforšākie dzīvesbiedri un skats pa logu uz kapiem. tas otrais gan ir tāds lol. atvadu ballītes nebūs (es ceru), labāk sagaidīsim brīdi, kad es jums visiem varēšu uzsaukt alu. kaut kādā pasaules mūzikas klubā vai tamlīdzīgi. ak jā, normāls alus gan man pietrūks. dooh, visu jau nevar gribēt.

vakars solās būt interesants. ou jā.

..bet ārpus Rīgas ir labi. ūdens + laiva, pļavas, grantēti ceļi un attāli pilsētas trokšņi no upes otra krasta.
kaut būtu vairāk tādu dienu.
rīt tiks apciemota pilsēta ar vakardienu. šogad vasaras visforšākais festivāls diemžēl aizies garām. dooh. tā vietā būs moči un (if it's true) Dzelzs Vilks vietējā estrādē. vismaz tik daudz.

cigaretes beigušās, bet miegs vēl nenāk. pilsēta aiz loga aicinoši smaržo pēc nakts.

oh, and now I know for sure

sagribējās uzrakstīt tādu afigenna stilīgu un dienasgrāmatas cienīgu ierakstu. nu tā kā tos: pamodos deviņos, piecēlos, apģērbos, ēdu brokastis, negaršoja, utt utt utt un tā joprojām forever ever after. nekas izdzīvošanai svarīgs tur nebūs, filozofēšanas (vai filosofēšanas ja jums liekas, ka pareizi jāraksta ar šo burtu) par pasaules galu un dzīves jēgu, diemžēl, arī nebūs. ja godīgi, nekas afigenna kruts arī nebūs. un vispār, kurš gan lasa vairāk par pāris rindkopām. ja vien tur nav par dzīves jēgu, dooh.
atklāti sakot - vienkārši šobrīd nebija nekā labāka ko darīt.

#1
trešdienas rīts. tikko esmu iebraukusi Rīgā. zvans "eu, ir mašīna, tu taču gribēji uz Eleju aizbraukt.." nu jā, pēc Kadagas pazemēm, Eleja palika kā tāds liels must see. tātad pie izdevības jābrauc. autoceļu karte ar sarkanu punktu galamērķa vietā. informācijas tik, cik kādreiz lasīti apraksti. noskaņojums - gan atradīsim (mums taču ir tas punkts kartē). protams, par sīkāku karti neviens neiedomājas. lukturi, lāpas, drēbes, kuras nav [pārāk] žēl. Jelgavā apmaldamies meklējot Rimi (nejautājiet kā tas iespējams). tālāk seko Jelgavas-Elejas šoseja (arī to vispirms vajadzēja atrast), [nedaudz] pārkāpts ātruma ierobežojums. drīz vien tiek arī atrasts ceļš, kas liecina, ka tā galā atrodas psrs armijas mantojums. izdemolēta, aizaugusi armjas pilsētiņa. nekā tāda, kas nebūtu jau agrāk redzēts. labu laiku braukājam apkārt meklējot zīmes. *** nekas netiek atrasts. iebraucam aiz pilsētiņas, atrodam angāru, aiz kura kaut kas varētu būt, bet nekā nav. atrodam ceļu, kas ved vēl tālāk, bet, no shit, tas beidzas ar neko. vienu tādu izrakņātu un nedaudz aizaugušu stigu neviens neuzskatīja par vērā ņemamu. braucam atpakaļ. atkal tā faking pilsētiņa. drupas, ķieģelu un vecu riepu kaudzes. iet laiks. *** nolādētā nekam nederīgā pilsētiņa *** ***. joprojām iet laiks. apsolu divus tumšos užavniekus, ja mani azvedīs līdz vietai. seko zvani pāris cilvēkiem un googles izmatošana caur mobiļņikiem. neuzzinam neko jaunu. vieta ir īstā, bet pats galvenais nav atrodams. armijas daļas ir, angārs arī ir, bet ar to arī viss beidzas. lol jā, kurš tad ceļ stratēģiski svarīgu objektu tik tuvu ceļam. un tagad beidzot tiek loģiski izsecināts, ka tam, ko mēs visu laiku meklējam ir jāatrodas kaut kur aiz. vienīgā problēma ir tāda, ka viss beidzas ar strupceļu. it kā. okei, pēdējo reizi aizbraucam līdz pašam galam. ''nu paejam, paskatamies šito izrakņāto ceļu'', ''eu, bet zini ko, man liekas, ka te arī ir..'' jā, ***, un tur arī bija. prieks un laime. protams, ātrāk jau neviens neiedomājās tur tālāk paiet. šahtu pauguri un tamlīdzīgas figņas. jesjesjes. meklējam ieeju. protams, lai viss būtu pavisam skaisti, to visvienkāršāko neatrodam. toties atrodam avārijas izeju šahtas (lasīt: caurumi zemē, kuros augšējie metāla pakāpieni vairs neeksistē). ''nu ko, lienam iekšā, tas ir pavisam vienkārši..''. mhm, viegli. jā, ja tu esi vecis ar pautiem. (sry par izteicienu un vispār pauti nemaz nav rupjš vārds, bļe). tātad, ar [nelielu] palīdzību, man izdevās ielīst un, ar [mazliet lielāku] palīdzību, izlīst atpakaļ virszemē. šī procedūra tika atkārtota vairākas reizes (sajūsmas spiedzieni), jo tuneļi veda tikai līdz applūdušajām šahtām un tik pat applūdušiem gaiteņiem. anyway, iespaidīgi. pēc tam tika atrasta ar smiltīm nedaudz aizbiris caurums, pa kuru pavisam skaisti bija jālien gandrīz vai uz muguras (bye bye tīrās drēbes, man jūs ļoti patikāt..). un tad es piedzīvoju savu lielāko atrakciju (un es te vēl naivi iedomājos, ka līšana tajos caurumos bija pagrūta..). applūdis gaitenis, kura hujviņzin pašā galā ir trepes uz augšējo stāvu, šis tas ko redzēt un tamlīdzīgi. applūdušajam gaitenim ir tādi kā vairāki posmi un pašā vidū, gandrīz ūdens līmenī stiepjas betona apmale. pieturēties pie sienas var tikai vietās kur sākas nākamais posms (apmēram ik pēc 2 vai 3 metriem, nu kaut kā tā). kādreiz es domāju, ka man ir laba līdzsvara izjūta. diemžēl, es kļūdījos. rezultāts - līdz ceļiem slapjas bikses. ūdens sastāvs un kvalitāte gan jau apšaubāma. šā vai tā, tas ir smieklīgs sīkums, kas, par laimi, vairs neatkārtojas. un tad, pašās pasākuma beigās ieraugam slaveno ''apslēpto'' ieeju/izeju. izlienot ārā (tas bija pavisam viegli un nesāpīgi) atklājās, ka, pa augšu staigājot, šai vietai bijām mierīgi pagājuši garām. neliels fail un smieklīgi. rezumējot I was happy par spīti zilumiem un drēbēm, par kuru izskatu vēsture paklusēs, jo nu jau Ariel ir padarījis savu darbu un par visu iepriekš minēto vairs neliecina nekas.
atpakaļbraucienā negadījās nekas ievērības cienīgs, izņemot latvāņu audzētavu pie kaut kāda tur Bauskas (vai kā viņu tur sauc) apļa. bet tie jau tur ir vienmēr.
''nu 160 šitas autiņš normāli var izspiest.."
" kur tad tu to izmēģināji?''
''tagad''
''ā..okei..labi..es nepamanīju..''
tātad ātruma izjūtas ar man laikam nav. vienu gan es zinu, neviens mani ātri braucot nenositīs. es to vienkārši zinu. ja nu vienīgi es pati, bet tā kā līdz tiesībām dzenāties pa šoseju man ir tālu (un dzīvot man tīri labi patīk)..so, don't care where but fast..

#2
vakars un nākamā diena vietā, par kuras atrašanos es zināju tik daudz kā ''kaut kur pie Rīgas HESa''. lauki gandrīz pie pašas pilsētas. tā pavisam jauki. kaķi, kas zog cīsiņus; Daugava, kuras ūdens ir silts un kuru hvz kādēļ sauc par sauso; laipa, no kuras var lēkāt; pļavas un grantēti ceļi; odi, kas kož; saule, kas negribēja spīdēt; cilvēki, kuri ir forši; miers, kas ir visapkārt.
atrakcija nr2: vakars/nakts uz upes
"es gribu ar laivu uz ūdens..''
''nu tad varēsi airēt..''
es iemācījos airēt kādās septiņās minūtēs. pirmās piecas bija diezgan apkaunojošas un ļoti, ļoti smieklīgas. ne tikai laivā sēdošajiem, bet arī pāris makšķerniekiem zaļā gumijniecē. pārējās divas minūtes bija ''ir okei, tikai nepiešļaksti laivu ar ūdeni''. un pēc tam aizgāja. un iepatikās. tas ir kaut kas wow-bļin-man-patīk-gribu-vēl. un vēl vairāk.
nakts pienāca uz upes. neizsakāms miers un silts vakars. krastā deg lāpa. neviens vairs neairē, nav arī stipras straumes. laiva upes vidū. tumsa un klusums. mirkļi, ko gribētos saglabāt vienmēr..
un, protams, maza banalitāte tiem, kas ir izlasījuši tik tālu - nekad nekur nebūs tik skaisti kā šeit. like really. un tagad, diemžēl, jāpārtrauc šis ģeniāli skaistais brīdis ar faktu, ka šeit tikko gultā izlija dušas želeja. atgādina gan kaut ko citu..nu kefīru, protams, dooh.
vēl tikai jāpiebilst, ka man patīk izteikties in ingliš, komatus likt perfekti vairs nemāku un vārds ''protams'' ir baigi labais vārds, jo to var iebāzt visur, kur vien vajag. protams, tikai rakstiski. un tas, kurš ir izsekojis šitam visam līdz, ir pelnījis nu..piemēram lielu pankūku vai arī apelsīnu, jo cepumus piešķirt visi māk un žetonus/ordeņus pa pilnam var atrast latgalītē. užavniekus gan vairs nepiedāvāšu, jo jau ar tiem diviem ir daudz.

plauktā paciņa makaronu, bet nav tomātu mērces. bļin, nu. jūsu pašu labā ceru, ka jums ir pilnāki ledusskapji.

liels, melns čemodāns (koferis vai ceļasoma, sauciet kā gribiet) istabas stūrī mani gaida. pagaidām vēl tukšs. pagaidām.
pārmaiņas būs drīz.

es dzīvoju pie jūras.
vakar apmeklēju šlāgerballi, kādā nebija būts jau vairākus gadus. ja neskaita apdzērušos ''eu meitenīt, nāc padejot'', ''devočka ņehočiš vipiķ?'' un citus vietējos aborigēnus, visādi citādi bija episki.

māja pilna ciemiņu (mēs te tā normāli - pus vasaru padzīvosim..), jādala istaba ar māsu un kaķiem. trešdiena nāc ātrāk.

ventspils uzdzen slinkumu. negribēju nekur braukt, bet tiklīdz ar mantām apkrāvusies nonācu Rīgas AO, garastāvoklis uzreiz uzlabojās. pareizāk sakot, tas tika uzlabots. tagad zinu, ka vietai pie loga ir veselas cigarešu paciņas vērtība, jeb dažiem cilvēkiem tik ļoti patīk sēdēt pie loga, ka ir gatavi par to maksāt. ha.
brauciens ilga līdz vietai, par kuras eksistenci man līdz šim nebija ne mazākās jausmas, t.i. gandrīz pie pašas leišu robežas. un no ciema, kur visi uz mums skatījās kā uz vācu tūristiem Vecrīgā, vēl bija savi 5/6 (kurš skaita) km līdz īstiem lauku laukiem, kas tad arī bija galamērķis. vienas vienīgas pļavas, ozoli, stārķi un rudzi. ar rudziem man vispār tagad ir īpašas attiecības, bet par to šoreiz vēsture paklusēs.
jaunais atklājums - lai līgosvētkos nejauši nesanāktu piedzerties, tas ir jādara iepriekšējā vakarā. vienkārši sakot - jāļauj namatēvam jūs cienāt ar pašdarinātu medalu (metiet tak tās mantas zemē, ejam iedzert aliņu) un jā, to pašu veco labo kandžu. starp citu salīdzinot ar visām citām samagonkām ar ko man nācies saskarties, šī bija izcila. un medalus vispār ir mana jaunā alus mīlestība :D
līdz pašam līgo vakaram, jau bija saradusies vesela telšu pilsētiņa. gluži kā tādā mazā zaļumballē. bija jau ar - liels ugunskurs, dejas, visādas smieklīgas spēles un dziedāšanas, ēšanas un dzeršanas. vēl es iemācījos uzpīt ozollapu vainagu, pat ne mācījos, vienkārši ņēmu un pinu. sanāca seksīgs. toties manējais pēc otrā metiena palika kokā un nebija dabūjams nost. shit, shit, shit XD
nedrīkst aizmirst arī pirtī iešanu un ļaušanu plikiem vīriešiem sevi pērt, ar bērzu slotām, protams. beidzot tika izlietota Tartu nokonfiscētā slota, kas tomēr nespēja turēt līdzi vietējām. un pati pirts - veca, zema, bez elektrības, dīķa malā. pa skaisto. un kur tad vēl dīķī lekšana un rasā vārtīšanās. līdz pat rītam.
by the way - emu tikusi maldināta visu savu līdzšinējo dzīvi. līgonaktī zied nevis papardes, bet margrietiņas. vot šitā. un ja jūs kavējat pusdienu auksto zupu, tad ziniet, nekas traks nenotiks - neatdzisīs taču :D

man patīk būt laukos. it sevišķi šitā te.

kaut nošaujiet mani, bet es vislabprātāk 22/23/24 vnk ignorētu. 22 tur vispār nebūtu jābūt. jauki, ka cilvēki, kamēr neesmu klāt, jau ir visu izlēmuši. dooh pat kaste alus mani neiekārdina.
lai jums visiem daudz alus un tamlīdzīgi, tikai neapdzeraties un nenositieties. un sēžot papardēs, nejauši nepavairojiet iedzīvotāju skaitu.
cheers!

nebūtu iedomājusies, ka to teikšu, bet es gribu uz mājām. rīt, pēc pēdējā vff apmeklējuma, pa taisno uz autobusu. izlaidumi, sen neredzēti mīļi cilvēki un tamlīdzīgi. es pat varētu nebraukt atpakaļ kādu nedēļu, vai ilgāk, ja vien tas 23jūnijs nemaisītos pa vidu. a vispār tajā pāķu pilsētiņā uz vietējo zaļumballi aiziet būtu episki. bet nu, tad jau redzēs.

es esmu oficiāli atzīta par labu meiteni. vai arī vienkārši pašvaldības policisti nespēj saskatīt iekšējo ļaunumu, kas viņiem gan būtu jāmāk. ak jā - tas notika andrejsalā, es dzēru kolu (todien pat garšoja) un šie pienāca klāt un uzslavēja. taču uz mantām gan aizdomīgi skatījās, laikam meklēja, kur šņabis paslēpts.

pilsētas mūri ir nomācoši. kaut kur, it kā kaut kā pietrūkst.

pasaule iet uz galu - es 6sestdien Doma laukumā, gaišā dienas laikā redzēju rozā nēģeri. biedējoši.

toties svētdiena bija mīlīga. atveru acis piecos no rīta, te uzreiz zvana brālis: "mēs te uz makdonaldu braucam, iedomājāmies, ka varam jūs pie reizes līdzi paķert.." nu jā, ne jau kurš katrs piecos rītā no Siguldas brauc uz Juglu ēst, jo redziet vietējais hesītis tik agri nestrādā. no shit. pēc tam es iemācījos ļoooti ātri piesprādzēties. ņemot vērā brāļa braukšanas stilu un viņa pārāk dzīvīgo noskaņojumu, pilnīgi loģiska rīcība. vipār cilvēkiem vajadzētu aizliegt būt tik dzīvīgiem tik agrā rīta stundā. tādēļ arī mums tika savdabīga ekskursija pa mežiem, šauriem zemesceļiem gar gaujas krastiem. apmēram tā: "ko tu dari? braucu pa pļavu, neredzi?" divi makšķernieki nekurienes vidū palika ar vaļā muti, sastopot mašīnu, kuras pasažieri priecīgi dzied līdzi ''eglīte smaržo un mirdz..'' tikai nejautājiet kāpēc tāda ļoti atbilstoša mūzikas izvēle, es tiešām nemācēšu paskaidrot. tad kaut kad vēlāk pēcpusdienā it kā braucām peldēties, taču sezonu atklāt nesanāca, es laikam esmu par salīgu. vakarpusē saradās pārējie, sekoja jauka pasēdēšana ar desiņām, akcijas alu un tamlīdzīgi. pirts un visādas ģeniālas sarunas.
bet peldēties gan es gribu joprojām. un vēl, kas ir pavisam skaisti, M.M. patika mana uzlabotā versija par Iwi kursadarbu. sweet, sweet, sweet.

piektdienas nakts. cigaretes un pokers.

es tikko pabeidzu rediģēt kursa darbu. lieki piebilst, ne savējo. toties varētu gan piebilst, ka tas nemaz nebija grūti. es varētu to darīt par naudu, nu, tos darbus labot. tikai pašai kaut kā nesanāk piespiesties tādu brīnumu radīt. varbūt kādreiz. varbūt. bet Iwi dēļ var pacensties. un viņai nesen bija svētki, mums bija savdabīgi jautra boulinga spēle, kūka un šampanietis parkā. nē, kur nu, mēs nemaz necēlām viņu uz rokām visas tās divdesmit un plus reizes. skats gan jau no malas bija ūber, bet jauki un smieklīgi reizē. un vēl pikniks A-salā uz tā dīvainā zaļā paklāja. nē, nu forši jau, ka tas paklājs tur ir. kaut vai ej un sauļojies visiem par prieku.
sauļošanās atgādina Bolderāju ar čīkstošām smiltīm un lidmašīnām virs galvas. vasaras smarža. un vējš. un viļņi.
gribu zaļumballi un šašliku pie ezera. kā toreiz mežā ar puišiem. tikai toreiz gan šašliku aizstāja desas un mani ugunīgie kartupeļi, un, protams, vīrišķīgi uz pusēm pārcirstas tušonkas. tikai pats galvenais mežabrālis, kura iesauka sākas tapat kā manējā, drīz pametīs šo satriecošo valsti uz visu vasaru. un brālis, nelietis arī. kā jau visi un kā jau vienmēr. un es tāpat nebūšu pēdējā, kas izslēgs gaismu lidostā. bet vēl ir visa vasara. laika cik uziet, lai nemeklētu dzīves jēgu, vēl pēdējās vieglprātīgās muļķības, pirms sākt vergot swedbankai. tā lai ir ko atcerēties, kad apkārt grozīsies musulmaņi, poļi, lietuvieši un citi tipiskie imigranti. kaut kur citur. jebkur.
well, there's always an option. you just have to choose wisely. or just choose. roll a dice and see what happens.

pa lmk skan Detlefs un dzied par kaut kādām tīneidžeru īmo bullšita problēmām. nē man nepatīk ne viņš, ne arī lmk. es vispār ar televīziju nedraudzējos. bet Iwi mājās tā kaste vienmēr fonā darbojas. un vēl ir kaķene anoreksiķe, maza un melna. un ņaud. daudz.

atceroties koju ''sniegā sabraukto kaķu'' laikus, nodarbojos ar savdabīgu kulināriju, taisot savai dārgajai I.Z. dzimšanas dienas torti. nu galarezultātā tas vismaz izskatīsies pēc tortes, es ceru. un jūsu zināšanai sabrauktais kaķis nebūt nav kāds nelaimīgs zem mašīnas paskrējis minka, bet kārtējā koju laiku šizīgā ideja (kurai nav nekādas saistības ar dzīvniekiem).
šī ir boulinga nedēļa. like really.
jūnijs. jau.

celulozes kaudzes, gruveši un drupas, papīra skrandas, stikla lauskas, gāzmaskas un propogandas paliekas. pāris cilvēki, kas rokās pa zemi, meklējot nezin ko. traktori un kravas mašīnas. bomzīga paskata metāllūžņu zagļi. sabrūkoša varenība.
viss, pēc laika tur vairs nekā nebūs. paspējām vēl aizbraukt pirms viss milzīgais komplekss ir iznīcināts un pārvērsts gigantiskā ķieģeļu kaudzē. skats iespaidīgs, bet tajā pašā laikā diezgan skumjš.



skats gluži kā pēc kara.

sen par to domāju un beidzot padevos kārdinājumam. toties tagad naksnīgām pastaigām ir lielāks action. un vispār pastaigām kā tādām. me like.
tagad jāmēģina līdz galam noskatīties a scanner darkly, lai gan iepriekšējo reizi netīšām aizmigu, kamēr šis brīnums bija tikai pusē.
un vēl mēs ar L. šodien apspriedām divus britu salās notiekošus festivālus, par kuriem varētu nieri pārdod, ja tikai būtu kas pērk. bet kam gan viņa tāda, nodzerta, vajadzīga :D anyone? (un tagad kāds pieteiksies, sasolīs, pēc tam atbrauks degpunkts un uztaisīs skandālu, ka Latvijā publiski pārdod orgānus, un pie tam vēl ne jau izdzīvošanas pēc :D)

gribu atkal 48 šizofrēniski psihodēliskas stundas. kaitīgi, bet tomēr.

p.s. Ventspils centrā, Ģertrūdes ielas galā (nemaz nezināju, ka šeit arī tāda ir) mētājas kaut kas, kas vizuāli un pēc smakas atgādina kaudzi ar sapuvušām zarnām. lai kas tas arī nebūtu, kamēr īpašnieks vai kāds nelaimīgs sētnieks to nesavāks, es nevienam neieteiktu iet tur garām. tā smirdoņa nopietni apdraud dzīvību.

šizo