šahtas, tuneļi un nakts uz Daugavas
Posted on 2010.07.09 at 15:07sajūtas: mierīgs
fonā skan: :wumpscut: - Wreath of Barbs
sagribējās uzrakstīt tādu afigenna stilīgu un dienasgrāmatas cienīgu ierakstu. nu tā kā tos: pamodos deviņos, piecēlos, apģērbos, ēdu brokastis, negaršoja, utt utt utt un tā joprojām forever ever after. nekas izdzīvošanai svarīgs tur nebūs, filozofēšanas (vai filosofēšanas ja jums liekas, ka pareizi jāraksta ar šo burtu) par pasaules galu un dzīves jēgu, diemžēl, arī nebūs. ja godīgi, nekas afigenna kruts arī nebūs. un vispār, kurš gan lasa vairāk par pāris rindkopām. ja vien tur nav par dzīves jēgu, dooh.
atklāti sakot - vienkārši šobrīd nebija nekā labāka ko darīt.
#1
trešdienas rīts. tikko esmu iebraukusi Rīgā. zvans "eu, ir mašīna, tu taču gribēji uz Eleju aizbraukt.." nu jā, pēc Kadagas pazemēm, Eleja palika kā tāds liels must see. tātad pie izdevības jābrauc. autoceļu karte ar sarkanu punktu galamērķa vietā. informācijas tik, cik kādreiz lasīti apraksti. noskaņojums - gan atradīsim (mums taču ir tas punkts kartē). protams, par sīkāku karti neviens neiedomājas. lukturi, lāpas, drēbes, kuras nav [pārāk] žēl. Jelgavā apmaldamies meklējot Rimi (nejautājiet kā tas iespējams). tālāk seko Jelgavas-Elejas šoseja (arī to vispirms vajadzēja atrast), [nedaudz] pārkāpts ātruma ierobežojums. drīz vien tiek arī atrasts ceļš, kas liecina, ka tā galā atrodas psrs armijas mantojums. izdemolēta, aizaugusi armjas pilsētiņa. nekā tāda, kas nebūtu jau agrāk redzēts. labu laiku braukājam apkārt meklējot zīmes. *** nekas netiek atrasts. iebraucam aiz pilsētiņas, atrodam angāru, aiz kura kaut kas varētu būt, bet nekā nav. atrodam ceļu, kas ved vēl tālāk, bet, no shit, tas beidzas ar neko. vienu tādu izrakņātu un nedaudz aizaugušu stigu neviens neuzskatīja par vērā ņemamu. braucam atpakaļ. atkal tā faking pilsētiņa. drupas, ķieģelu un vecu riepu kaudzes. iet laiks. *** nolādētā nekam nederīgā pilsētiņa *** ***. joprojām iet laiks. apsolu divus tumšos užavniekus, ja mani azvedīs līdz vietai. seko zvani pāris cilvēkiem un googles izmatošana caur mobiļņikiem. neuzzinam neko jaunu. vieta ir īstā, bet pats galvenais nav atrodams. armijas daļas ir, angārs arī ir, bet ar to arī viss beidzas. lol jā, kurš tad ceļ stratēģiski svarīgu objektu tik tuvu ceļam. un tagad beidzot tiek loģiski izsecināts, ka tam, ko mēs visu laiku meklējam ir jāatrodas kaut kur aiz. vienīgā problēma ir tāda, ka viss beidzas ar strupceļu. it kā. okei, pēdējo reizi aizbraucam līdz pašam galam. ''nu paejam, paskatamies šito izrakņāto ceļu'', ''eu, bet zini ko, man liekas, ka te arī ir..'' jā, ***, un tur arī bija. prieks un laime. protams, ātrāk jau neviens neiedomājās tur tālāk paiet. šahtu pauguri un tamlīdzīgas figņas. jesjesjes. meklējam ieeju. protams, lai viss būtu pavisam skaisti, to visvienkāršāko neatrodam. toties atrodam avārijas izeju šahtas (lasīt: caurumi zemē, kuros augšējie metāla pakāpieni vairs neeksistē). ''nu ko, lienam iekšā, tas ir pavisam vienkārši..''. mhm, viegli. jā, ja tu esi vecis ar pautiem. (sry par izteicienu un vispār pauti nemaz nav rupjš vārds, bļe). tātad, ar [nelielu] palīdzību, man izdevās ielīst un, ar [mazliet lielāku] palīdzību, izlīst atpakaļ virszemē. šī procedūra tika atkārtota vairākas reizes (sajūsmas spiedzieni), jo tuneļi veda tikai līdz applūdušajām šahtām un tik pat applūdušiem gaiteņiem. anyway, iespaidīgi. pēc tam tika atrasta ar smiltīm nedaudz aizbiris caurums, pa kuru pavisam skaisti bija jālien gandrīz vai uz muguras (bye bye tīrās drēbes, man jūs ļoti patikāt..). un tad es piedzīvoju savu lielāko atrakciju (un es te vēl naivi iedomājos, ka līšana tajos caurumos bija pagrūta..). applūdis gaitenis, kura hujviņzin pašā galā ir trepes uz augšējo stāvu, šis tas ko redzēt un tamlīdzīgi. applūdušajam gaitenim ir tādi kā vairāki posmi un pašā vidū, gandrīz ūdens līmenī stiepjas betona apmale. pieturēties pie sienas var tikai vietās kur sākas nākamais posms (apmēram ik pēc 2 vai 3 metriem, nu kaut kā tā). kādreiz es domāju, ka man ir laba līdzsvara izjūta. diemžēl, es kļūdījos. rezultāts - līdz ceļiem slapjas bikses. ūdens sastāvs un kvalitāte gan jau apšaubāma. šā vai tā, tas ir smieklīgs sīkums, kas, par laimi, vairs neatkārtojas. un tad, pašās pasākuma beigās ieraugam slaveno ''apslēpto'' ieeju/izeju. izlienot ārā (tas bija pavisam viegli un nesāpīgi) atklājās, ka, pa augšu staigājot, šai vietai bijām mierīgi pagājuši garām. neliels fail un smieklīgi. rezumējot I was happy par spīti zilumiem un drēbēm, par kuru izskatu vēsture paklusēs, jo nu jau Ariel ir padarījis savu darbu un par visu iepriekš minēto vairs neliecina nekas.
atpakaļbraucienā negadījās nekas ievērības cienīgs, izņemot latvāņu audzētavu pie kaut kāda tur Bauskas (vai kā viņu tur sauc) apļa. bet tie jau tur ir vienmēr.
''nu 160 šitas autiņš normāli var izspiest.."
" kur tad tu to izmēģināji?''
''tagad''
''ā..okei..labi..es nepamanīju..''
tātad ātruma izjūtas ar man laikam nav. vienu gan es zinu, neviens mani ātri braucot nenositīs. es to vienkārši zinu. ja nu vienīgi es pati, bet tā kā līdz tiesībām dzenāties pa šoseju man ir tālu (un dzīvot man tīri labi patīk)..so, don't care where but fast..
#2
vakars un nākamā diena vietā, par kuras atrašanos es zināju tik daudz kā ''kaut kur pie Rīgas HESa''. lauki gandrīz pie pašas pilsētas. tā pavisam jauki. kaķi, kas zog cīsiņus; Daugava, kuras ūdens ir silts un kuru hvz kādēļ sauc par sauso; laipa, no kuras var lēkāt; pļavas un grantēti ceļi; odi, kas kož; saule, kas negribēja spīdēt; cilvēki, kuri ir forši; miers, kas ir visapkārt.
atrakcija nr2: vakars/nakts uz upes
"es gribu ar laivu uz ūdens..''
''nu tad varēsi airēt..''
es iemācījos airēt kādās septiņās minūtēs. pirmās piecas bija diezgan apkaunojošas un ļoti, ļoti smieklīgas. ne tikai laivā sēdošajiem, bet arī pāris makšķerniekiem zaļā gumijniecē. pārējās divas minūtes bija ''ir okei, tikai nepiešļaksti laivu ar ūdeni''. un pēc tam aizgāja. un iepatikās. tas ir kaut kas wow-bļin-man-patīk-gribu-vēl. un vēl vairāk.
nakts pienāca uz upes. neizsakāms miers un silts vakars. krastā deg lāpa. neviens vairs neairē, nav arī stipras straumes. laiva upes vidū. tumsa un klusums. mirkļi, ko gribētos saglabāt vienmēr..
un, protams, maza banalitāte tiem, kas ir izlasījuši tik tālu - nekad nekur nebūs tik skaisti kā šeit. like really. un tagad, diemžēl, jāpārtrauc šis ģeniāli skaistais brīdis ar faktu, ka šeit tikko gultā izlija dušas želeja. atgādina gan kaut ko citu..nu kefīru, protams, dooh.
vēl tikai jāpiebilst, ka man patīk izteikties in ingliš, komatus likt perfekti vairs nemāku un vārds ''protams'' ir baigi labais vārds, jo to var iebāzt visur, kur vien vajag. protams, tikai rakstiski. un tas, kurš ir izsekojis šitam visam līdz, ir pelnījis nu..piemēram lielu pankūku vai arī apelsīnu, jo cepumus piešķirt visi māk un žetonus/ordeņus pa pilnam var atrast latgalītē. užavniekus gan vairs nepiedāvāšu, jo jau ar tiem diviem ir daudz.
plauktā paciņa makaronu, bet nav tomātu mērces. bļin, nu. jūsu pašu labā ceru, ka jums ir pilnāki ledusskapji.
atklāti sakot - vienkārši šobrīd nebija nekā labāka ko darīt.
#1
trešdienas rīts. tikko esmu iebraukusi Rīgā. zvans "eu, ir mašīna, tu taču gribēji uz Eleju aizbraukt.." nu jā, pēc Kadagas pazemēm, Eleja palika kā tāds liels must see. tātad pie izdevības jābrauc. autoceļu karte ar sarkanu punktu galamērķa vietā. informācijas tik, cik kādreiz lasīti apraksti. noskaņojums - gan atradīsim (mums taču ir tas punkts kartē). protams, par sīkāku karti neviens neiedomājas. lukturi, lāpas, drēbes, kuras nav [pārāk] žēl. Jelgavā apmaldamies meklējot Rimi (nejautājiet kā tas iespējams). tālāk seko Jelgavas-Elejas šoseja (arī to vispirms vajadzēja atrast), [nedaudz] pārkāpts ātruma ierobežojums. drīz vien tiek arī atrasts ceļš, kas liecina, ka tā galā atrodas psrs armijas mantojums. izdemolēta, aizaugusi armjas pilsētiņa. nekā tāda, kas nebūtu jau agrāk redzēts. labu laiku braukājam apkārt meklējot zīmes. *** nekas netiek atrasts. iebraucam aiz pilsētiņas, atrodam angāru, aiz kura kaut kas varētu būt, bet nekā nav. atrodam ceļu, kas ved vēl tālāk, bet, no shit, tas beidzas ar neko. vienu tādu izrakņātu un nedaudz aizaugušu stigu neviens neuzskatīja par vērā ņemamu. braucam atpakaļ. atkal tā faking pilsētiņa. drupas, ķieģelu un vecu riepu kaudzes. iet laiks. *** nolādētā nekam nederīgā pilsētiņa *** ***. joprojām iet laiks. apsolu divus tumšos užavniekus, ja mani azvedīs līdz vietai. seko zvani pāris cilvēkiem un googles izmatošana caur mobiļņikiem. neuzzinam neko jaunu. vieta ir īstā, bet pats galvenais nav atrodams. armijas daļas ir, angārs arī ir, bet ar to arī viss beidzas. lol jā, kurš tad ceļ stratēģiski svarīgu objektu tik tuvu ceļam. un tagad beidzot tiek loģiski izsecināts, ka tam, ko mēs visu laiku meklējam ir jāatrodas kaut kur aiz. vienīgā problēma ir tāda, ka viss beidzas ar strupceļu. it kā. okei, pēdējo reizi aizbraucam līdz pašam galam. ''nu paejam, paskatamies šito izrakņāto ceļu'', ''eu, bet zini ko, man liekas, ka te arī ir..'' jā, ***, un tur arī bija. prieks un laime. protams, ātrāk jau neviens neiedomājās tur tālāk paiet. šahtu pauguri un tamlīdzīgas figņas. jesjesjes. meklējam ieeju. protams, lai viss būtu pavisam skaisti, to visvienkāršāko neatrodam. toties atrodam avārijas izeju šahtas (lasīt: caurumi zemē, kuros augšējie metāla pakāpieni vairs neeksistē). ''nu ko, lienam iekšā, tas ir pavisam vienkārši..''. mhm, viegli. jā, ja tu esi vecis ar pautiem. (sry par izteicienu un vispār pauti nemaz nav rupjš vārds, bļe). tātad, ar [nelielu] palīdzību, man izdevās ielīst un, ar [mazliet lielāku] palīdzību, izlīst atpakaļ virszemē. šī procedūra tika atkārtota vairākas reizes (sajūsmas spiedzieni), jo tuneļi veda tikai līdz applūdušajām šahtām un tik pat applūdušiem gaiteņiem. anyway, iespaidīgi. pēc tam tika atrasta ar smiltīm nedaudz aizbiris caurums, pa kuru pavisam skaisti bija jālien gandrīz vai uz muguras (bye bye tīrās drēbes, man jūs ļoti patikāt..). un tad es piedzīvoju savu lielāko atrakciju (un es te vēl naivi iedomājos, ka līšana tajos caurumos bija pagrūta..). applūdis gaitenis, kura hujviņzin pašā galā ir trepes uz augšējo stāvu, šis tas ko redzēt un tamlīdzīgi. applūdušajam gaitenim ir tādi kā vairāki posmi un pašā vidū, gandrīz ūdens līmenī stiepjas betona apmale. pieturēties pie sienas var tikai vietās kur sākas nākamais posms (apmēram ik pēc 2 vai 3 metriem, nu kaut kā tā). kādreiz es domāju, ka man ir laba līdzsvara izjūta. diemžēl, es kļūdījos. rezultāts - līdz ceļiem slapjas bikses. ūdens sastāvs un kvalitāte gan jau apšaubāma. šā vai tā, tas ir smieklīgs sīkums, kas, par laimi, vairs neatkārtojas. un tad, pašās pasākuma beigās ieraugam slaveno ''apslēpto'' ieeju/izeju. izlienot ārā (tas bija pavisam viegli un nesāpīgi) atklājās, ka, pa augšu staigājot, šai vietai bijām mierīgi pagājuši garām. neliels fail un smieklīgi. rezumējot I was happy par spīti zilumiem un drēbēm, par kuru izskatu vēsture paklusēs, jo nu jau Ariel ir padarījis savu darbu un par visu iepriekš minēto vairs neliecina nekas.
atpakaļbraucienā negadījās nekas ievērības cienīgs, izņemot latvāņu audzētavu pie kaut kāda tur Bauskas (vai kā viņu tur sauc) apļa. bet tie jau tur ir vienmēr.
''nu 160 šitas autiņš normāli var izspiest.."
" kur tad tu to izmēģināji?''
''tagad''
''ā..okei..labi..es nepamanīju..''
tātad ātruma izjūtas ar man laikam nav. vienu gan es zinu, neviens mani ātri braucot nenositīs. es to vienkārši zinu. ja nu vienīgi es pati, bet tā kā līdz tiesībām dzenāties pa šoseju man ir tālu (un dzīvot man tīri labi patīk)..so, don't care where but fast..
#2
vakars un nākamā diena vietā, par kuras atrašanos es zināju tik daudz kā ''kaut kur pie Rīgas HESa''. lauki gandrīz pie pašas pilsētas. tā pavisam jauki. kaķi, kas zog cīsiņus; Daugava, kuras ūdens ir silts un kuru hvz kādēļ sauc par sauso; laipa, no kuras var lēkāt; pļavas un grantēti ceļi; odi, kas kož; saule, kas negribēja spīdēt; cilvēki, kuri ir forši; miers, kas ir visapkārt.
atrakcija nr2: vakars/nakts uz upes
"es gribu ar laivu uz ūdens..''
''nu tad varēsi airēt..''
es iemācījos airēt kādās septiņās minūtēs. pirmās piecas bija diezgan apkaunojošas un ļoti, ļoti smieklīgas. ne tikai laivā sēdošajiem, bet arī pāris makšķerniekiem zaļā gumijniecē. pārējās divas minūtes bija ''ir okei, tikai nepiešļaksti laivu ar ūdeni''. un pēc tam aizgāja. un iepatikās. tas ir kaut kas wow-bļin-man-patīk-gribu-vēl. un vēl vairāk.
nakts pienāca uz upes. neizsakāms miers un silts vakars. krastā deg lāpa. neviens vairs neairē, nav arī stipras straumes. laiva upes vidū. tumsa un klusums. mirkļi, ko gribētos saglabāt vienmēr..
un, protams, maza banalitāte tiem, kas ir izlasījuši tik tālu - nekad nekur nebūs tik skaisti kā šeit. like really. un tagad, diemžēl, jāpārtrauc šis ģeniāli skaistais brīdis ar faktu, ka šeit tikko gultā izlija dušas želeja. atgādina gan kaut ko citu..nu kefīru, protams, dooh.
vēl tikai jāpiebilst, ka man patīk izteikties in ingliš, komatus likt perfekti vairs nemāku un vārds ''protams'' ir baigi labais vārds, jo to var iebāzt visur, kur vien vajag. protams, tikai rakstiski. un tas, kurš ir izsekojis šitam visam līdz, ir pelnījis nu..piemēram lielu pankūku vai arī apelsīnu, jo cepumus piešķirt visi māk un žetonus/ordeņus pa pilnam var atrast latgalītē. užavniekus gan vairs nepiedāvāšu, jo jau ar tiem diviem ir daudz.
plauktā paciņa makaronu, bet nav tomātu mērces. bļin, nu. jūsu pašu labā ceru, ka jums ir pilnāki ledusskapji.