![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ventspils uzdzen slinkumu. negribēju nekur braukt, bet tiklīdz ar mantām apkrāvusies nonācu Rīgas AO, garastāvoklis uzreiz uzlabojās. pareizāk sakot, tas tika uzlabots. tagad zinu, ka vietai pie loga ir veselas cigarešu paciņas vērtība, jeb dažiem cilvēkiem tik ļoti patīk sēdēt pie loga, ka ir gatavi par to maksāt. ha.
brauciens ilga līdz vietai, par kuras eksistenci man līdz šim nebija ne mazākās jausmas, t.i. gandrīz pie pašas leišu robežas. un no ciema, kur visi uz mums skatījās kā uz vācu tūristiem Vecrīgā, vēl bija savi 5/6 (kurš skaita) km līdz īstiem lauku laukiem, kas tad arī bija galamērķis. vienas vienīgas pļavas, ozoli, stārķi un rudzi. ar rudziem man vispār tagad ir īpašas attiecības, bet par to šoreiz vēsture paklusēs.
jaunais atklājums - lai līgosvētkos nejauši nesanāktu piedzerties, tas ir jādara iepriekšējā vakarā. vienkārši sakot - jāļauj namatēvam jūs cienāt ar pašdarinātu medalu (metiet tak tās mantas zemē, ejam iedzert aliņu) un jā, to pašu veco labo kandžu. starp citu salīdzinot ar visām citām samagonkām ar ko man nācies saskarties, šī bija izcila. un medalus vispār ir mana jaunā alus mīlestība :D
līdz pašam līgo vakaram, jau bija saradusies vesela telšu pilsētiņa. gluži kā tādā mazā zaļumballē. bija jau ar - liels ugunskurs, dejas, visādas smieklīgas spēles un dziedāšanas, ēšanas un dzeršanas. vēl es iemācījos uzpīt ozollapu vainagu, pat ne mācījos, vienkārši ņēmu un pinu. sanāca seksīgs. toties manējais pēc otrā metiena palika kokā un nebija dabūjams nost. shit, shit, shit XD
nedrīkst aizmirst arī pirtī iešanu un ļaušanu plikiem vīriešiem sevi pērt, ar bērzu slotām, protams. beidzot tika izlietota Tartu nokonfiscētā slota, kas tomēr nespēja turēt līdzi vietējām. un pati pirts - veca, zema, bez elektrības, dīķa malā. pa skaisto. un kur tad vēl dīķī lekšana un rasā vārtīšanās. līdz pat rītam.
by the way - emu tikusi maldināta visu savu līdzšinējo dzīvi. līgonaktī zied nevis papardes, bet margrietiņas. vot šitā. un ja jūs kavējat pusdienu auksto zupu, tad ziniet, nekas traks nenotiks - neatdzisīs taču :D
man patīk būt laukos. it sevišķi šitā te.
brauciens ilga līdz vietai, par kuras eksistenci man līdz šim nebija ne mazākās jausmas, t.i. gandrīz pie pašas leišu robežas. un no ciema, kur visi uz mums skatījās kā uz vācu tūristiem Vecrīgā, vēl bija savi 5/6 (kurš skaita) km līdz īstiem lauku laukiem, kas tad arī bija galamērķis. vienas vienīgas pļavas, ozoli, stārķi un rudzi. ar rudziem man vispār tagad ir īpašas attiecības, bet par to šoreiz vēsture paklusēs.
jaunais atklājums - lai līgosvētkos nejauši nesanāktu piedzerties, tas ir jādara iepriekšējā vakarā. vienkārši sakot - jāļauj namatēvam jūs cienāt ar pašdarinātu medalu (metiet tak tās mantas zemē, ejam iedzert aliņu) un jā, to pašu veco labo kandžu. starp citu salīdzinot ar visām citām samagonkām ar ko man nācies saskarties, šī bija izcila. un medalus vispār ir mana jaunā alus mīlestība :D
līdz pašam līgo vakaram, jau bija saradusies vesela telšu pilsētiņa. gluži kā tādā mazā zaļumballē. bija jau ar - liels ugunskurs, dejas, visādas smieklīgas spēles un dziedāšanas, ēšanas un dzeršanas. vēl es iemācījos uzpīt ozollapu vainagu, pat ne mācījos, vienkārši ņēmu un pinu. sanāca seksīgs. toties manējais pēc otrā metiena palika kokā un nebija dabūjams nost. shit, shit, shit XD
nedrīkst aizmirst arī pirtī iešanu un ļaušanu plikiem vīriešiem sevi pērt, ar bērzu slotām, protams. beidzot tika izlietota Tartu nokonfiscētā slota, kas tomēr nespēja turēt līdzi vietējām. un pati pirts - veca, zema, bez elektrības, dīķa malā. pa skaisto. un kur tad vēl dīķī lekšana un rasā vārtīšanās. līdz pat rītam.
by the way - emu tikusi maldināta visu savu līdzšinējo dzīvi. līgonaktī zied nevis papardes, bet margrietiņas. vot šitā. un ja jūs kavējat pusdienu auksto zupu, tad ziniet, nekas traks nenotiks - neatdzisīs taču :D
man patīk būt laukos. it sevišķi šitā te.