mazinais_ezis

Kārtējo reiz prokrastinēju citus darbus, bet man gribas kaut kur nogāzt smagumu no sirsniņas un slinkums rakstīt ar pildspalvu kladē.
Es nevaru izturēt ģimenes pasākumus. Tas jau ir tāds stereotips, kas izspēlēts daudz kur, bet tas pat nav par kaut kādu prastu disfunkcionalitāti. Es gribētu, kaut kādu dienu es attaptos un pēkšņi saprastu, ka patiesībā manai ģimenei es pišu, ka es neesmu tikai salvete kurā noslaucīt puņķus un asaras, ka neesmu tikai trauks kurā atstāt savu žulti līdz vēlākam. Gribētos, arī atmācīties tās grūtsirdīgās nopūtas, to aizliegumu raudāt citu priekšā un kokaino pieprasījumu būt stipram, kamēr citi ir vāji. Sāp arī atsvešināties, jo nu ne tikai man pietrūkst ģimenisko saišu, bet sāp arī pārmetumi par nepietiekamo atdevi. Vienalga ko es darīšu, tas būs slikti. Vienalga kā es runāšu, tas būs slikti. Es negribu sevi nostādīt kā upuri. Es neesmu upuris. Es vienkārši esmu noguris no regulāras divkosības, ko tikai papildina modernās pasaules stimuli. Ir dīvaini redzēt, kā tie paši vecāki, kas pārmeta manu datoratkarību pirms 10-15 gadiem, šobrīd pavada uz pusi vairāk stundas feisbukā un apšaubāmas kvalitātes ziņu portālos. Iespēja vest sarunu ir izzudusi. Kas gan interesanti ir vainīgs pie tā? Atkarīgais gēns? Noteikti neesmu labāks par viņiem. Mans ekrāna laiks (tikai tālrunim) šobrīd ir 6 stundas. Lai gan lielu daļu no tā sastāda miegam fonā uzliktie youtube video, es tomēr apzinos, ka vēl kāda daļa ir neapzināts soctīklu patēriņš. Esmu noguris. Ļoti, ļoti noguris.