mazinais_ezis

Es rakstu garu rakstekli par tādiem pašiem nūģiem kā es, kuri ir vien iemērkuši mazo pirkstiņu latvijas sūdu pasaulē, taču dažbrīd atduros pret kaut kādu paškritikas sienu. Vai tas ir bezjēdzīgi? Nevienam taču es itkā neinteresēju, lai gan tās ir tikai manas, pārmērīgi kritiskās, domas. Vispār jau es itkā rakstu sevis pēc. Man tos sabriedušos stāstus jāizliek uz papīra, un vajadzētu nospļauties par to vai struktūra smuka un vai kkas vispār ir loģisks, bet tomēr cita smadzeņu puslode brēc, ja nav loģikas. ja aizmirstas varoņi, ja kaut kas kaut kur pazūd. Bet nav jau tā ka dzīvē viss ir 100% loģisks un nekādi troupi dzīvē neeksistē.

Galva vienkārši šķiet uzblīdusi, uzpūtusies, strutaina un pretīga. Nezinu vai tā ir izdegšana, vai tomēr vēzis, bet ne vienu, ne otru es tuvākajā laikā nepārbaudīšu, jo esmu lohs un zvani ārstiem mani padara viegli eļļainu visā ķermeņa apvidū un manai sirds tad sāk klauvēties pie ribām, prasa izlaist.

Kamēr strādāju, man uz mirkli radās iedvesma kaut ko parakstīt priekš sava garraksta, taču nevarēju pieķerties, jo tajā brīdī vajadzēja pievērsties tam, kas notika darbā, un tagad man visa iedvesma ir kaut kur izčabējusi. Varu cerēt ka iesildīšanās parakstot kaut ko šeit, varētu piepalīdzēt atkal sevi trāpīt tajā rakstīšanas fāzē, bet tā ir tikai cerība. Vai man tas izdosies, tā ir cita lieta. Zinu ko vajag uzrakstīt, taču atduros pret teikuma vidu un nevaru izdomāt vai atcerēties nākamo vārdu. Jūk kopā valodas. Var jau būt ka varētu mēģināt pierakstīt apziņas plūsmas veidā un pēc tam to visu izrediģēt, bet man bieži vien tā apziņas plūsma ar fikcionālajām lietām, ir tik pat saraustīta kā mana runa. Smieklīgi, man pasvītroja fickionāls.

Vispār nespēju multitaskot un dajebko saprast, lai gan nē paga, man ar multitaskingu sanāk dažādi. Atšķirās no tā kuras ķermeņa daļas jāizmanto. Ja kaut kas ko varu darīt tikai ar rokām, tad varu to darīt paralēli ar kaut kā skatīšanos (piemēram seriāla), bet stulbākais ir tas, ka es bieži atduros pie tā, ka vēlos paralēli rakstīt divas dažādas lietas, lai ieekonomētu laiku, vai kaut kādu tamlīdzīgu huiņu. Un man smadzenes izkūst, tādēļ ka es sāku domāt kaut kādus trīs dažādus sižetus, un 500 dažādus variantus kā uzrakstīt, un beigās es uzrakstu prost vienu vārdu un sajūtu aizdusu savā prātā. Tā kā kāpt pa kāpnēm uz 12 stāvu kad ir salūzis lifts, tikai pirms katra pakāpiena ir vēlviens pakāpiens un pirms tā ir vēlviens un vēlviens un principā veidojas kaut kāds pakāpienu fraktālis, pa kuru tu kaut kā izdomā kā uzkāpt un esi jau noguris pasperot vienu soli. Es nezinu vai tas skaitās writers block? Man līdz šim ir bijis tikai artist block, jo rakstīju mazāk nekā zīmēju.

Smieklīgi ka šajā apziņas plūsmā sajūtu pauzes. Starp citu, šobrīd arī sāku izjust pirmīt aprakstīto pakāpienu fraktāli, un nedaudz nogurstu. Varbūt tas ir kāds neatklāts disleksijas paveids? Vai arī es ļoti izteikti jūtu savus smadzeņu neironus, kamēr tie ceļo pa šūnām un sūta signālus, lai es varētu izdomāt vārdus kuros aprakstīt izdomātu pasauli manā galvā. Pasauli, kas gan balstās uz kaut kā eksistējoša, bet visādi citādi ir kaut kas pilnīgi izdomāts. Vispār what the fuck, kā pie velna tas vispār strādā, kā manas smadzenes spēj izdomāt kaut kādu paralēlo visumu, kurā eksistē cilvēki ar jūtām un kaut kādiem piedzīvojumiem. Kā tie sūda neironi spēj likt man kaut ko tādu vienkārši zināt. Un arī tur ir kaut kāds magic bullshit, jo??? Vienkārši masa ar nerviem un kkādiem elektrosignāliem man apziņā pārtop par informāciju kuru man gribas pierakstīt un pa vidu dažreiz tie neironi sakontaktējas un signāls aiziet līdz pirkstiem un tad ir dienas kur tie signāli vnk kkur papišas pa ceļam (droši vien uzmet un aiziet iedzert) un es neko nespēju uzrakstīt, bet zinu ka par to domāju, un scenāriji tur satop, bet tad tie scenāriji ir briesmīgi sūdīgi saspiedušies kaut kādā sastrēgumā pie rakstīšanas kanāliem, jo tos nelaiž cauri, ne uz manu muti, ne pirkstiem. vārdi vnk cheezo manās smadzenēs un netiek laukā.

Anyway, laikam drusku jāpieķeras pie tā lielraksta, vai grāmatas, vai kā viņu tur.