mazinais_ezis

Viss jau ir uzrakstīts un viss jau ir izdots. Rakstīt 21. gs ir izmisīga bezjēdzība, pārpalikusi vēlme izteikties plašāk, ko neizlasīs neviens, vai izlasīs nepareizi un pārpratīs. Protams es nevaru ietekmēt to kā lasītājs uztvertu manis rakstīto, bet par to nemaz nevajag uztraukties, ja lasītāju vienkārši nav.
Lai gan vajadzētu nospļauties par to ka teksti ir banāli, neorģināli un atgremoti no citiem. Es taču rakstu tādēļ ka man vajag uzrakstīt to sviestu kas man ir sakrājies galvā.

Vārdi man šodien ne pārāk klausa. Salīdzinājumi iet kā miesa pār rīvi un nepadodas tur kur tos idejiski vajadzētu. Varoņu jūtas neatspoguļojas un mani jau atkal moka nesaprotamā stulbā pašcenzūra, ko man nevajadzētu pazīt. Ir taču gadsimts kurā man nebūtu jākautrējas runāt par visu to par ko es cenšos runāt, bet mani kādas izdomātas skavas ir saķēdējušas pirkstus. Kāpēc es uztraucos kādu aizvainot ar saviem vārdiem, ja tas ir tik sasodīti neizbēgami. Ja rakstīšu par gejiem, apvainosies "tradicionālo ģimeņu" aizstāvji, ja rakstīšu savādāk, dabūšu lamas no progresīvajiem. Jebkurā gadījumā esmu pārliecināts ka varētu tikt nolamāts no abām pusēm. Un pasargdievs ja uzrakstīšu kaut ko kas liekas pārāk tuvs man pašam, tad lamāšu pats sevi, un jutīšos neērti publicēt kaut kādas dziļākas pārdomas un izjūtas. Jebšu man liksies ka mani varoņi pārāk pietuvinājušies man pašam, un vairs neatšķirsies viens no otra. Šie nabaga varoņi, kas tapuši dažādu prototipu savienojuma rezultātā. Frankenšteini no man pazīstamiem cilvēkiem un neviens, pat ne es, vairs nespēs izšķirt ko esmu ņēmis par paraugu, par arhetipu. Rakstīšana patiesi vairāk ir lāsts kā svētība. Laikam laiks turpināt rakstīt nodaļu 11.