|
tā, mīlīši, kurš gadsimts aiz loga klauvējas? pareizi, zvērēni, akurāt divdesmit pirmais. kā tad mums, vidējam cilvēkam vulgaris, sākas darba diena? samērā vienkārši - ielejam kafiju, atveram ziņu vietnes, tad izejam cauri visiem bukmārkiem, apskatāmies epastu, RSS fīdus, kas sakrājušies, izejam cauri tam, ko virtuālie draugi sarakstījuši savos emuāros un čivekļos un tad ķeramies pie darba. viss tas ir tikai normāli un rīta uzņemtās informācijas daudzums variē tikai no katra indivīda interesēm, jo, kā mēs zinām, tad mūsdienās mēs lasam news on demand jeb tikai to, kas interesē. so far it kā viss loģiski - esam vairāk vai mazāk izglītota sabiedrība un par intelekta trūkumu sūdzēties nevajadzētu. tomēr šajā visā pasākumā ir viens BET. ar ko jums asociējas lepnais vārds PR? ar cilvēku, kurš ir ieguvis izglītību un lepodamies saka, ka redz es visu zinu, man ir diploms un no šīs dienas sauciet mani par lielo Pīarščiku! smalki skan, vai ne? es arī tā domāju un vienmēr esmu uzskatījis, ka īstie mārketinga speciālisti ir speciāli skoloti augstskolās un ir pelnījuši braukāt ar jauno A6 kā minimums. tomēr šodien, kad izlasīju rakstu elektroniskajā Dienas versijā, es uz mirkli nesapratu vai man raudāt vai smieties. proti, cilvēks, kurš nopietni mācās par (ievelkam elpu, jo tūlīt sekos lieliskais amata nosaukums) reklāmas menedžementa speciālisti lepni paziņo: "Es biju skolā un veicu aptauju. neviens no mana III kursa nezin, kas ir podkāsti un blogi, so - I won!" nu vai ziniet, dārgie draugi, ja tādi cilvēki, kuri ir aizskolojušies līdz trešajam kursam un tuvākajā nākotnē ieņems vietu glauno reklāmas speciālistu armijas rindās, tad man vienkārši nolaižas rokas un vairs īsti nav ko teikt. lai dzīvo reklāmas speciālisti!
ja ir drosme, tad sirdi plosošo rakstu var izlasīt šeitan |