| kad tevi neviens vairs nemīl... | 00:34 |
|---|
|
saprotu, ka dzīvē var iet visādi - piemēram kāmītis lien pēc kārumiem, bet viņam piemetās epilepsijas lēkme un viņš nomirst burkā, aizrijies ar zapti, ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) benis atslēdz sev internetu, lodzinjsh nekad vairs neiznāk no skapja laukā vai madevil dzēruma delīrijā emigrē uz Timbuktū. tomēr man joprojām veselais saprāts atsakās saprast, kādam vilcienam ir jāpāriet pāri, lai pilnībā nopietnībā paceltu telefona klausuli un iegādātos šo ripuli? |
| septiņas reizes aiztiec sevi vietās jeb septiņas lietas | 18:45 |
|---|
|
lai arī neesmu no tiem indivīdiem, kuri parasti seko bara instinktiem un, domājot par apsūnojošo bruģa gabalu, taisa valsts apvērsumu alus kausā iekš ļeņigradas, tomēr konrāda cīņubiedrs loldoliņš mani pamudināja ņemt laptopu un, kailam sēžot, apdomāt tās 7as lietiņas, kuras es pat nestāstu savam ģimenes venerologam ziemassvētku mielasta laikā. tā kā nav daudz ko lauzties un jāver maisam gals vaļā - lai nāk, kas nākdams.
1. lielākais mūža pārdzīvojums bija sen, sen atpakaļ, kad tikko kā krita dzelzs aizskars un es ar māti nokļuvu helsinkos. joprojām atceros, ka manas padomijā dzimušā oktobrēna un gandrīz pioniera smadzenes nespēja pieņemt domu, ka veikalā var būt plaukts, kas veltīts tikai desām (pie divdesmitās šķirnes man toreiz nojuka skaits)
2. man ir pajāt, kad lielajā Holivudas filmā kādam nogriež galvu vai ar zobu birsti izlaiž zarnas, bet mani spēj saraudināt Finding Nemo un pirmā Ice Age grand finale. sēžu un raudu – sak zinu, ka visi dzīvi, bet ptičķu (tigeru/zivtiņu) žalko
3. katram ir savs veids kā iedomāties vēlēšanas un arī tēvocim mažekam reiz tāds bija. es nepostīju lauku tantes piemājas dārziņu, izravējot ar sakni visu margrietiņu dobi un skaļi elsojot skaitīt iedos/neiedos, jo man bija pavisam citas metodes. agrāk, kad mitinājos otrajā stāvā pie vecmāmiņas iekš purčika, man bija viens tāds maģiskais pakāpiens, ja nemaldos trešais vai ceturtais no augšas, kuram sazin kāpēc bija negants un vecs krāsas pleķis. tad, lūk, visus gadus, ko esmu bijis turp, nekad neuzkāpu uz tā un katru reizi pie sevis nodomāju - ja tā turpināšu, tad klasesbiedrene kristīne mani beidzot mīlēs (slepena bučošanās gaitenī toreiz bija mīlestības everests). vēlāk, kad augot lielākam sāku apzināties, ka pavadīt laiku bāros ir vēl jautrāk nekā spēlēt kariņu pa vietējiem džungļiem, tad līdzīgus eksperimentus veicu nu jau bārā ar pavisam citiem rekvizītiem. uzmodelējat situāciju: tu esi nokoļījis bārā zaķi, bet kā jau mēs visi to zinām, tad tikai zaķis zina - būs burkānsvētki vai nebūs. tā kā monētu met tikai sisīši, tad drošākais veids kā to izzīlēt, ir doties uz iestādes tualeti un tur ar pārstrādātā alus strūklu mēģināt noskalot visus iepriekšējā censoņa vēdera izejas pārpalikumus no emaljētā troņa. ja izdodas, tad džekpots un drosme rokā, ja nē, tad tas viss ir jādara piesardzīgi – ar prātu un pīpēšanu
4. vienu brīdi man dzīvē viss bija tik tālu noriebies, ka es pavadīju ziemassvētku vakaru/nakti interneta kafejnīcā, iztukšojot visu alu, kāds tur bija pieejams un spēlējot CS
5. lai arī tas varbūt skan mīkstčaulīgi, es lietoju winampu un ciest nevaru visu, kas līdzinās zirgābolam
6. man nekad dzīvē nav bijis videomaģis, jo tēvs uzskatīja, ka tas man nav vajadzīgs (lai arī bija jūrnieks-tālbraucējs un tādus varēja vest steriem) - toreiz jutos kā pēdējais zēns pagalmā, taču tagad saku paldies. viņš uzskatīja, ka datars ir noderīgāka mantiņa, tāpēc man mājās ir bijuši visi iespējamie viģika aizstājēji, jo pornenes pa kluso varēja skatīties pie visiem pagalma delveriem, aber spēlēt melnbaltas ASCII formāta spēles uz televizora tikai pie manis
7. es iznēsāju un piedzemdēju ideju par raimja senci – mans bļe :) un ieviesu vārdu bukkake ierindas skolēna ikdienas apritē
P.S.
aber par midžetpronu vērsties pie affair - jams jau ir augsto matēriju speciālists
rīta tējas stafeti labprāt iešķiebtu madevil un atis (jo jams raksta labi, tikai slinks pēc vella) |
|
|