- empātija
- 10.9.10 10:48
-
šorīt tāda jūtelīga esmu.
un vērīga. pamanīju latvieša raksturīgākās īpašības, kas viņu atšķir no pārējās Eiropas, manā prātā.
Lūk, reku tev ieskicēju pārīti uzskates materjāla:
- sabiedrisks transortiņš, tu stāvi, atspiedusies pret busiņa aizmugures sienu( jo šī fasona busam aizmugurē nav sēdekļu), pieklājīga paskata vīrs, vecumā tā pirms 50-mit , kurš sēdējis busa aizmugrē, akurāt tavam stāvošajam tēlam sāniski izvietotā beņķī, ceļoties kājās sāniski uzkāpj uz tavas kājas. gaidiet, ka vīram pāri lūpām izslīdēs beznosacījuma -Atvainojiet? nē, seko padrūms skatiens no augšas uz leju(mani un manu kāju) ar izteiksmi- kur bāž tās savas kājas!?
-tu sēdi automobilī, stūrē, sastrēgums. cieši blakus piestāj kāds auto. saskaties ar padrūmi garlaikotu blakusšoferīti. ar vieglu- kas i? izteiksmi viņš novēršas. -nu, paskaties vēlreiz.. nu, paskaties vēlreiz. nu, pasmaidi. -paskaties, paskaties...nu, uzsmaidi, nav taču nemaz tik sūdīgi. (nē, tik sū tiešām nemaz nav, cilvēki atsmaida pretī, ja tu smaidi, bieži, bet pamatnostādnes ir tādas padrūmas).
-atkal sēdi automobīlī, stūrē. sastrēgums. no sāniņa kāds grib iespraukties tavā joslā, tev nav iebildumu, bet tas sāniskais redz tikai tavu auto, redz viņu kā metāla klamburu, kā mehānisku šķērsli, visdrīzāk. spiežas priekšā, uzdevis sev uzdevumu, pasarg dies' neieskatīties šo šķērsli vadošā cilvēka sejā... neskatīties acīs, neskatīties acīs, es tevi neredzu, tevi neredzu... fū, izdevās.
-tu joprojām sēdi automobīlī- stūrē. gājēju pārēju vai luksoforizētu krustojumiņu sasniedzis kāds cilvēks, iešot pāri- nu ej arī.. tev nav iebildumu, viņam, savukārt, priekšroka. cilvēks paglūn, tā kā uz ceļu, tā kā uz auto... pasarg dies' neskatīties šoferim sejā, neskatīties sejā, citādi šis izdomās, ka tu tāds labvēlīgs ņuņņa un ļauj viņam braukt... bikli, bet uzsāk iet... neskatīties acīs, neskatīties acīs. neskatīties vispār uz to pusi! es tevi neredzu, es tevi neredzu... fū, izdevās.
-stāvi publiskās labierīcībās pie spoguļa, krāso lūpas, pūderē degunu, vatever neesi aizslēgusi durvis, jo ieskrēji tikai šīs darbības dēļ. dāma, kura tev "uzduras", izdod tādu samocītu un garenu, bišķi pat aizvainotu - Oooiii!!!
-tad tev ar velosipēdiņu gadījies nokļūt uz pašaura trotuāriņa(uz braucamās daļas tev braukt negribas, tur satiksme intensīva un ne tev vajadzīgā virzienā)- jāizmainās ar kādu, vai jāapbrauc kāds priekšā esošs. seko aizmugurisks vai sānisks acs uzmetiens riteņbraucējam, uz mirkli sejā pavīd tāds kā aizvainojums, kam seko- es te eju un es te iešu un iepūt man!- izteiksme... vai iepauzēts solis, saminstināšanās- vot cūka, kur jālien... nu, kraties, kraties ātrāk, ES te uz MĀJĀM eju pa ŠO ceļu.
tāds, lūk, ir latvietis. tāda, lūk, arī es ik pa laikam esmu. parasti taču ir tā, ka visi citi ir nevietā un nelaikā pagadījušies,
ne jau tu. un tajā pat laikā ir arī otra šķirne, kuri ar savu uzvedību un izskatu it kā atvainojas par savu būšanu jelkur.
pārāk zema un tajā pat laikā, pārāk augsta pašvērtība. Latvijā dzīvojošās pamatmasas uzvedībā trūkst vienkāršākās komunikācijas- skatiena, pretskatiena, smaida- beznosacījuma labvēlīguma. un empātijas, tā teikt
# * * *