- 8.8.07 15:24
-
mani, piemēram, uztrauc novecošanas situācija.
redz, svešas tantes runājot par mani, vai uzrunājot mani vairs nesaka "meitene"/"devuška", bet tā vietā saka "sieviete" un, kas vēl trakāk, "žeņščina". jo sevisķi krievu tantes, kas vienmēr bijušas naskas uz šito nepaziņu pafrivolitāti "devuška" un tādā garā. man, savukārt ir tendence arīdzan vecākas dāmas nodēvēt par "tā/šī meitene vai "eta devuška" un stajala pered mnoju vai za mnoju. aiz manis.
Piemēram, pie ārstu uzgaidāmā kabineta nepasen par mani saka- "eta ženščina", man nevilšus acis sāk skriet apkārt, meklējot kur un kura ir tā sieviete. es, izrādās.
vai tepat vakar, piemēram, pie RIMI kases naski dodot norēķinu karti, šī izslīd man no rokas, pārvarot plastmasas naudas uzliktnes robežu, iekrīt kasieres pusē un izgaist kā nebijusi(piebildīšu, ka pašā pēcdarba iepirkšanās karstajā stundā jebšu traffiklaikā tas viss norit). nevar atrast. nav un viss. ne zemē kritusi, ne zem kases aparāta. ne pie kases aparāta, ne aiz kases aparāta. pat ne zem/uz/aiz/apakš iebūvsvariem. nava un viss. stādina rindu. slēdz kasi. meklē manu karti. un saka apsargam "nado zakriķ. ŽEŅŠČINA ždjot. paterjalas". nu labi, saprotu, ka šaja gadījumā žeņščina ir labi. žeņščina ir respekt.
žeņščina ir atrast. žeņščina ir kasi slēgt un ātri un labi izdarīties.
nu jā, skan nopietnāk un tā, bet tas man liek justies kaut kādai tādai saaugušai lielākai pēc skata, kā iekšēji tā nejūtos...