- 11.5.05 13:22
-
aizraujoši dīvaiņi manā ceļā.
divvietu sēdeklī seni, no aizlaikiem izkāpuši iziešanai ielās uzčuncināti ļaudis. sieviete un vīrietis, ja šie dzimuma iedalījumi tādā vecumā kaut ko nozīmē. tādi saburznīti un drusku apviļāti, un pelēcīgi, bet mīlīgi un pozitīvi visā savā nabadzībā un ļoooti sen pensionēto ļaužu nolemtībā.
izkāpj pie tirgus abi. sačunčurēta, tikpat sena kā pati, somele padusē. nežēlīga skumja un neizskāma labvēlība pārņēma to vienkārši vērojot, katru šo neveiklo kustību taustoties līdz izkāpšanai trepēs un sīkāko apģērba detaļu- onkuļa lietusmētelim sasēdēts aizmugures atloks. un sievelei glīšas adītas pusgaras zeķes ar latviskiem rakstiņiem ieautas kurpēs. un abiem dziļi uzmauktas micītes galvā- viņam ar austiņām, viņai parasta...un...un pat mūžīgā ar bezbiļetniekiem karotāja konduktore garām ejot uzmaida un noglāsta tantītei plecu...
un nākamajā pieturā ieveļas meitene, ienesot svaiga, kustīga gaisa strāvu. mazliet pēc putna un mazliet pēc trakas. skatiens tāds. un mati vējā izspūruši. smuka, kad paceļ acis. bet traka, kad iedziļinās savā domā. un tāda enerģētiski spēcīga ļoti. viss, līdz sīkākajiem atomiņiem gaisā pēkšņi izmainās. un nevar novērsties.
un mazliet neērti sēdēt pretī un skatīties, un saskatīties, un, ar vieglu neērtumu cīnoties, mazliet rūpīgāk kā viņas to vērtas, apskatīt mājas ceļa malā un nosmulētos stiklus trolejbusā...un blakussēdošo zābakus...
interesanta dienas daļa, tas rīts sabiedriskajā transportā.
# * * *