| Hoi An |
[Jan. 8th, 2017|02:58 pm] |
Aizbraucām uz bīču, kas izrādījās Apšuciems oktobrī, bet par to neviena cilvēka pludmalē, bet viļņi tik milzīgi, ka stāvi krastā un gaidi, kad nonesīs no kājām, tā kā bijām vieni no retajiem viesiem tad visi centās uz mums nopelnīt, mēs par to uzmetām lūpiņu un nākamajā dienā uzrīkojām grill pārtiju villas dārzā, pēc ļoti nogurdinošas iepirkšanās dienas. Hoi An'a ir mazs cukurgailītis, kas ir saposts un izdaiļots, un kur valda tirgošanās gars, lai noparkotu riteņus par brīvu, piesēdām paēst, kur meitene saka a pēc tam atnāciet uz manu šopu, mums kas grūti? - izrādījās, ka grūti, līdz ar to mums viņas uztapināja 2h zīda kleitas, rasbītim brīnišķīgas tupeles, bet es mazās vjetu meitenītes iedzinu stuporā ar savu maciņu, tas prasīja veselu nakti, tagad esam augstas klases kaulēšanās experti, pēc labi padarīta darbiņa pa tumsu savos spīdīgajiem ļifčikos caur rīsu laukiem braucām mājas, zivju kulēm groziņos, lai uzmontētu savu Michelin restorānu villas pagalmā, kam, protams vajadzēja izsaukt Miss Thai ar vīru, lai iekur mums grillu, visi rajona džeki gribēja nākt ar mums tusēt, bet mēs lepni aizslēdzām durvis un būvējām atkal hudas piramīdas.
Posted via Journaler. |
|
|
| Da Nang |
[Jan. 8th, 2017|03:00 pm] |
Bija mums plāns braukt ar vilcienu uz Saigonu, jo pēdējais laiks nokļūt Mekongas deltā, bet parēķinot sapratām, ka pārgrauzīsim viens otram rīkli dzīvojot 17h vilcienā, pēc tam 4h autobusā, un nākamajā dienā 7 h laivā, laimīgā kārtā te lido mazas lētas ļotenītes, lai arī Da Nanga ir vienkārši liela pilsēta ar pūķa tiltu, kas spļauj uguni un ūdeni, bet galā ir marmora kalna pussala, kurā tad gribējām uzkāpt un tur taj kalnā dzīvo bambusu mūks, norādes mums bija ļoti aptuvenas, taksis mūs aizveda uz lielo pagodu ar 146 m aukstu marmora skulptūru un pilnu dārzu ķīniešu, vienam no tempļa kalpiem apjautājos, par bambusu senseju, precīzu adresi nezināja, bet aizsūtīja mūs prom no tūristu takām, tā nu mum sanāca brīnišķīga pastaiga, ar vietējo palīdzību atradām pareizos vārtus, tie bija aizslēgti, un nevienu sasaukt neizdevās, nāca jau vakars, taksi tur izsaukt nebija iespējams, jo visas kartes uzrādīja unknown location, nācās vilkties lejā, kur ietrāpījām strādnieku un zvejnieku rajončikā, ar ļoti labu ēdienu un meņu tikai vjetu valodā, bet nu jau mēs varam saburtot, kas ir liellops, kas vista, kas varde, un tad vēl citronzāle un ķiploki, vietējie pienāca pilns uz mums palūrēt un izpildīja labāko karaoki, bet mums vajadzēja vēl uzbraukt skybārā, kur lētākais alus maksāja tikpat cik 10 ali iepriekšējā vietā.
Posted via Journaler. |
|
|
| Sơn Trà Tịnh Viên |
[Jan. 8th, 2017|03:02 pm] |
No rīta pirms ļotenes man bija dzelžains plāns tikt mūka dārzā, ar recepcijas meiteni izsaucam taksi, tad ilgi bakstījām pa karti kur gribam braukt, taksists bija ļoti aizdomīgs, mums galvenais bija, lai viņš mūs ne tikai aizved, bet tur arī gaida, kad aizbraucām vārti protams bija ciet, bet atnāca sunītis, bijām gatavas izlīst caur žogu, bet kkā pa visiem sasaucām, pats sensejs nebija mājās, bet mums ar rasbainieku iepletās acis no brīnišķīgā dārza, kas ir kalnu ieskauts, apkārt plūst kalnu upīte vidū mazs dīķītis ar zivīm un baložu mājām, katram bambusam klāt zīmīte ar nosaukumu, senseja palīgs nerunāja nevienu vārdu angliski, tā nu mēs tur klīdām tādas priecīgas, tik daudz dažādas šķirnes nebiju redzējusi, jo tur ir lieli un mazi, tādi, ko var apcirpt žodziņā, dzelteni, un bumbuļaini, lielām lapām un pavisam smalkām, taisni un līki, doooriņš noteikti no turienes prom neietu nekad, bet mums jau džeki sāka uztraukties, kur esam, un ļotene negaidīs, nācās vien, ka rausties taksī, lai dotos pretī saulei.
Posted via Journaler. |
|
|