| Sơn Trà Tịnh Viên |
Jan. 8th, 2017|03:02 pm |
No rīta pirms ļotenes man bija dzelžains plāns tikt mūka dārzā, ar recepcijas meiteni izsaucam taksi, tad ilgi bakstījām pa karti kur gribam braukt, taksists bija ļoti aizdomīgs, mums galvenais bija, lai viņš mūs ne tikai aizved, bet tur arī gaida, kad aizbraucām vārti protams bija ciet, bet atnāca sunītis, bijām gatavas izlīst caur žogu, bet kkā pa visiem sasaucām, pats sensejs nebija mājās, bet mums ar rasbainieku iepletās acis no brīnišķīgā dārza, kas ir kalnu ieskauts, apkārt plūst kalnu upīte vidū mazs dīķītis ar zivīm un baložu mājām, katram bambusam klāt zīmīte ar nosaukumu, senseja palīgs nerunāja nevienu vārdu angliski, tā nu mēs tur klīdām tādas priecīgas, tik daudz dažādas šķirnes nebiju redzējusi, jo tur ir lieli un mazi, tādi, ko var apcirpt žodziņā, dzelteni, un bumbuļaini, lielām lapām un pavisam smalkām, taisni un līki, doooriņš noteikti no turienes prom neietu nekad, bet mums jau džeki sāka uztraukties, kur esam, un ļotene negaidīs, nācās vien, ka rausties taksī, lai dotos pretī saulei.
Posted via Journaler. |
|