| Cuisine française |
Jan. 3rd, 2013|10:23 pm |
ai esmu atpakaļ dambī un miglā, un tagad varu kost tikai pirkstos, par to kā man bija pazudusi apetīte francijā, pirmajā dienā iebraucot Perinčiks pirms vakariņām teica runa par to, ka nav izsalkuma – ir tikai tā jocīgā tirpoņa vēderā, es biju pohaina un izsalcis kā zvērs – apriju 2 porcijas un nesapratu par ko viņa runā, bet ar to tas viss arī beidzās, jo katru rītu uz brokastīm (nezinu cikos sākās) ar visiesm gardajiem sieriem, svaigi ceptu maizi, pastētēm, škinķiem, franču omes ievārījumiem un visu pārējo, kas pārgāja bez pauzes lenčā, es varēju tikai blenzt, un man pat roka necēlās to visu pagaršot, zinot, cik tas viss gards!, ja, un tad vakarā pēc 9 ir vakariņas, kas parasti sastāvēja no visādiem cepešiem un citiem izciliem štovjiem, bet es knibināju mazu salāta lapiņu, un varēju tikai uz to visu noskatīties procesā, jo kaut kā to adoptāciju ar vietu izveicu caur virtuvi tīrot kartupeļus un burkānus, un pat nebiju spējīga izlaizīt katliņus, ko man piedāvāja, un pat īsti dzert negribējās vīnu, ja nu viengi šampi, kam kā zinātāji teica (ne jau tas parīzes jerks) kvalitātes ziņā atbilst tirgus cenai ap 100 euro pudelē, bet kā man savukārt parīzes draudziņi teica un Jans apstiprināja, tad pēc pāris gadu meklējumiem, viņš tādu vīriņu ar tikai 3ha vīnogulāju ir atradis, kas tur kvalitāti, bet piekāš lielo tirgu. Paldies Pascālam!
P.S. ā, nu jā – vienīgi es uzklupu austerēm vecgada vakarā
P.P. S Laurentam, kas mani adaptēja virtuvē un ir smaržu molekulu speciālists ir jāvelta laikam atsevišķšššš ieraksts |
|