Pirms nedēļas nolikos ar vēdervīrusu. Likās, ka 2 dienās būšu pārcietusi, tad nu 3dien saņēmos līdz darbam atvilkties. Kaut ko sastrādāju, bet tāpat slikti bija - notinos atpakaļ mājās līdz nedēļas beigām.
It kā drausmīgi, bet tāds neliels atvaļinājums sanāca īsti laikā. Biju riktīgi sastresojusies par neizdarītiem un jāizdara-āmiem darbiem un maz laika, un bez maz jau tāda maza histērija backgroundā, un tad organisms tādu brutālu STOP pasaka. Un tad n dienas vnk guli un domā kā nenomirt no barības vielu trūkuma (jo ēst negribās un nespēj), nevis par tiem lohainajiem darbiem - lai tak iet ieskrieties!
Šodien atnākot uz darbu tāda skaidra galva, viss izplānojams un izdarāms liekas, nav arī vairāk tāds besis un riebums kaut ko darīt.
Tagad gaidu lielo īsto atvaļinājumu - varbūt pēc tam būs iedvesma un spēks arī maģistru beidzot uzrakstīt.

Bet universitātē šodien sajūta kā 7dienā - kolēģu nav, medstudenti arī nesēž visos iespējamos stūros pie visiem iespējamiem galdiem - it kā mācību gads būtu cauri.. Kur viņi visi ir?