Reiz Positivusā mani uzrunāja viens jauns čalis, jautājot vai es kādreiz mācījos licejā un vai es viņu atceros, jo viš mani atcerējās un atpazina. Biju diezgan šokā, ka tik izskatīgs čalis mani ievērojis (jo es vnmr biju tikai kkur fonā tiem ievērojamākajiem cilvēkiem), bet viņu neatcerējos tur redzējusi. Tā nu atvainojos, ka diemžēl neatcerējos un devos tālāk, bet notikums neatstāja prātu un grauza. Pēc kāda laika gan atcerējos viņu, un atkal nošokējos kā mazais piemīlīgais blondais puika no liceja, par kuru vienmēr biju domājusi, ka tas nu gan meitenēm lauzīs sirdis, bija mainījies un nobriedis pa tiem dažiem gadiem. Bet toreiz tā arī neatradu brīdi, lai pateiktu, ka atcerējos.
Šorīt sapnī viņu redzēju.
Pati savu sirdi salauzu :D