Sapnis.
Pie manam krūtīm eņģels dus,
No laimes sapņo maigi,
Un jūtot manus skūpstienus,
Tam viegli nosarkst vaigi.
Vai tieshaam eņģels cilvēku
Var mīlēt, mani tādu?
Es patiesībai neticu,
Kad tā man sajauc prātu.
Es patiesībai neticu,
Bet tomēr skūpstu saldi;
Es zinu, ka tik sapņoju,
Ka viss tik ēnas, maldi!

Dzejols.
Ak, ko tas mežs par manu mīlestību
Tik drūmi šalc; es sen jau mīlu
Un mūžam mīlēšu; es neuzticos
Nevienam vairs; bet mīlu, mīlu...
Es mīlu to, kam es visvairāk neuzticos:
Es mīlu pāri spožu sapņu acu,
Kas mani redzēja, bet nesaprata...
Ko šalc tu, mežs, ko niekus stāsti!
Es zinu, zinu visu, sen jau zinu,
Kā mīlē un kā mirst, kā dzīvo,
Kā lād par visu, un kā tomēr svētī
To, kuru mīlē, - svētī klusi raudot.

J.Porukam nav ne vainas ja tā padomā... tāds tīri neko dzejnieks :]

Tuvākajās dienās jāatrod laiks un jāaizčāpo līdz ķirurgam, citādāk sekas varētu būt neīpaši patīkamas un vēlamas :|