Vakar atkļuvusi mājās, ilgojos pēc laukiem, apgulties pagalmā un vērot zvaigznes. Tik ļoti ilgojos, ka prātoju, kur pierīgā tāds tumšāks kakts, kur aizbraukt. Laikam ļoti skaļi domāju un ilgojos - pēc stundu ilgas apceres brālēns atsūtīja zīmīti ar jautājumu, vai gribu braukt prom no Rīgas zvaigznes skatīties.

Skaitīju zvaigznes, pamaldījos sevī. Neesmu pārliecināta, ka gribu jau rast izeju. Dažreiz vajag apdomāt sevi, izokšķerēt savas sajūtu atvilknes. Vai vajag to? Vai gribās šo?

Arvien siltāk, arvien spožāk,
Viss ar tevi ļoti saistās.

Atkal ieciklējos. Atkal pāries. Gan jau.
Bet vai vajag? Vai gribās?
Gribās vēl izbaudīt vienpusējo nezināmo.

Pirms dažām dienām atkārtoju, kas ir Incubus. Atradu viņu jaunāko 4 gadus veco veikumu. Iemīlējos atkal.
Dažreiz ir tik viegli sev to atļaut.

UPD: šodien bij ļoti laba diena :]