Par godu tēva jubilejai palielā skaitā izbraucām ar laivām pa Gauju. Liekas, ka tādi pasākumi, kur kopā satiktos visi 5 viņa bērni ir retāk kā reizi gadā. Nav jau tā, ka man māsas nepatiktu, bet kaprīzes, kaprīzes un kaprīzes ir iedzimtas diemžēl. Labi, ka man attiecīgie gēni no mammas puses stiprāki - es esot bijis mierīgs un jauks bērns.
Lai nu kā baruciens uz beigām, protams, kļuva interesantāks, kad ziņkārības vadītas ar māsīcu piebraucām apskatīt vienu strautiņgravu un tur izrādījās tik superjauka vieta, kur paložņāt pa akmeņiem un nogruvumiem un varēja izsekot avotiņus un uzkāpt paskatīties uz upi no augšas. Un uz dullo atrasts geocache ir uz dullo atrasts geocache :)
Pieradinājām pīles (pastētes) ar siera standziņām, kādu laiku sekoja mums un atsaucās uz pasvilpšanu kā sunīši. Viena pat bija tik drosmīga, ka peldēja klāt un ēda maizīti no rokas (tb. izrāva no pirkstiem, bet tas skaitās).
[P]iedegu. Tagad vismaz varēs atšķirt, kur beidzas kleita un sākos es.
Izbraukuši krastā pakavējāmies atmiņās (papildus vēl tēva auzdināšanai par to kā jāaudzina bērni). Atceros, ka pirmoreiz ar laivu braucu arī pa Gauju, kopā ar tēti un brāļiem, no Cēsīm līdz Siguldai vienā dienā. Šķiet pat arī viņai dzimšandienai par godu. Pat atceros, ka man bij sarkans džemperis ar 16 gotiņām no kurām tikai vienai bija rozā brilles, un mani pēdējo atstāja laivā, kad bij jākāpj ārā un man bij ļoti bail.
Nākampavasar jāsaņemās kādu krāčainu upi izbraukt.
Šonakt atkal nespēšu pagulēt. Rīt, iespējams, sāpēs rokas. No vienas puses - grūti būs kaut ko darīt. No otars puses - ilūzija, ka man ir muskuļi, kam sāpēt :D
Rīt brālis K atkal lido prom. Bet cerams, ka sanāks aizbraukt ar viņu kopā uz Viļņas Pastnieku. Ļoti ļoti gribētos :)