08 June 2015 @ 07:49 pm
557. Trīs kubā  
Šodien dabūju pirmās skrūves organismā - mazas un nemanāmas, un gan jau ar laiku arī vairs nejutīšu, ka tās tur ir. Gan jau arī aizmirsīšu par tām. Vēl viens zobs jāsalabo un tad viss.
Sēžu savā jaunajā superīgi ērtajā tronī, domāju par savām ēšanas [ie]spējām un apceru laiku, kad visu būšu uzrakstījusi un aizstāvējusi.
Cenšos nedomāt par to, cik daudz vēl jāuzraksta un cik maz laika palicis, par to, ka darba vadītāja ir slimnīcā un vēl nevar pieslēgties labošanai, par savām izredzēm tikt pie kuņģa čūlas, par to, ka rīt atkal zobārsts. Koncentrējos uz to, kas ir jāraksta.
Kaut kur backgroundā piedomāju, ka nevajadzēja visu atstāt uz pēdējo brīdi, bet es apzinos, ka tas nekad nemainīsies un tā būs arī turpmāk.