Es un sarunas ar sevi.
Es un sarunas ar sevi.
- Kaut kas tur, augšā, tomēr ir.
- 25.3.13 10:06
- Ziniet, es nekad savās stulbajās smadzenēs nebiju apdomājusi, cik man ir lieliski draugi. Nekad. Es biju viņus uztvērusi kā pašsaprotamas parādības, kuras mans nu jau varbūt ex brūtgāns drīkst pazemot, jo tas taču nevienam nenāk par ļaunu (ja mežā nokrīt koks, un neviens to nedzird, vai tas vispār notika?). Es biju aizmirsusi, ka draugi būs klāt, kad tas pats brūtgāns mani saraudinās, liks manai nervu sistēmai streikot, kad man vajadzēs izvēdināt galvu.
Viņš bija man atņēmis laiku vissvarīgākajām lietām pasaulē - manai mīļajai, tuvajai ģimenei, kura vienmēr ir stāvējusi un kritusi, ja kādam nepieciešama palīdzība. Viņš atņēma laiku, kuru būtu veltījusi draugiem, viņu problēmām, jo MAN vajadzēja būt klāt tik daudzos brīžos, kurus savā aizņemtībā ar iedomāto mīlestību pat nepamanīju.
Un pareizi reiz, patiesībā pavisam nesen, redzot mani gandrīz asarās, izteicās kāds ģimenes pārstāvis: "Greizsirdība ir smaga slimība, vēl smagāka par vēzi."
...
Es tagad raudu no laimes, ka viņi (draugi, ģimene, paziņas) visi vēl aizvien ir tur, tas ir, viņi visi ir TEPAT, by my side. Mana stiprā aizmugure, kuru es nepamanīju līdz brīdim, kad tā mani noturēja, nevis atļāva nolikties uz lāpstiņām vai, vēl ļaunāk, uz sejas.
Un paldies viņiem par to. Par visu. Par to, ka šeit sēžu. Par to, ka elpoju. Ka varu šorīt bez sirdsapziņas pārmetumiem iedzert kafiju un smaidīt par saules stariem uz savas ādas. Jo es nepārdzīvotu faktu, ka kādu no viņiem zaudēju savas imaginary love dēļ.
Paldies.
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- Sajūtas.
- 24.3.13 11:51
- Tik ellīgi rauj sirdi uz pusēm. Sāp ļoti. Asaras lēni, bet nāk, jau tūlīt sāks ritēt, to zinu. Un tad neapstāsies, līdz nebūs iznākušas līdz pēdējai pilītei.
Kad no sirds ceri uz labākiem laikiem, pienāk sāpīgie laiki. Kad apjēdz, ka laikam tomēr esi iemīlējusies, viņš mīlestības jēdzienam piešķir citu, nepozitīvu nozīmi.
Tēt, es tagad ļoti gribētu, lai esi man blakus. Tu zinātu. Tu justu. Man ir sarežģīti bez Tevis.
Es neticu sev. Neticu. Neticu, ka varu tā vienkārši būt un eksistēt, nemokoties, ilgāk par pāris stundām.
Un, Tēt, lūdzu piedod vēlreiz par visu. Es zinu, ka dzirdi. Un tikpat labi zinu, ka parādīsi man, kā rīkoties šoreiz, jo viņa pasaule Tev ir tuvāka nekā man. Es nesaprotu, ļoti nesaprotu!!
Tēt...
Lūdzu?
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- Ai.
- 23.3.13 11:18
- Pēdējā laikā ēdu tikai brokastis, respektīvi, vienreiz dienā, no rīta, tā kārtīgi paēdu, bet atlikušo laiku pārtieku no alkohola. Prātā nāk tas latviešu jociņš, nu tas "ēdu tikai vienreiz dienā - visu dienu".
Manā gadījumā tas izklausītos apmēram tā, ka man visa diena ir viena liela dzērienreize.
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- playing hard.
- 23.3.13 08:10
- Mazais atvaļinājums ir sācies, zaičiki. Es pat nezinu, vai visus manus klusos plānus šim brīvlaikam maz var īstenot, bet cerība mirst pēdējā. Bet jau pēc stundas jāsāk taisīties uz autobusu, jābrauc. Jāpaspēj vēl simtiem darbiņu, jāsatiek īpaši cilvēki, jāsagaida māte mājās no darba un klusībā jācer, ka arī viņa šovakar vēlēsies piedzeries tikpat kaislīgi kā es.
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- Swept away.
- 21.3.13 14:06
- Es nekad, nekad neesmu spējusi sev nodarīt pāri, nodarīt sāpes. Protams, ir daudz sāpēts, bet vienkārši nevaru... Nezinu, kā tas ir - saņemt drosmi un iet, kaut sāpēs, fiziski vai morāli, vēl pie tam - skaidri zinot, kā sāpēs. Vēl es nekad neesmu spējusi būt apmierināta un stulba. Jo, manuprāt, būt akli laimīgam ir pilnīga un galīga muļķība. Un vēl - es nekad sevi neesmu tā pa īstam iemīlējusi. Varbūt tādēļ, ka pati sevi neapzinos, it īpaši šobrīd. Vienmēr ar klusu augstprātību noskatos visapkārt, bet tajā pašā laikā vienmēr esmu un būšu tā mazā meitene, kas sabruka uz vannasistabas grīdas un gribēja izrauties no VISA, kas ir apkārt, no Visuma.
Gadi nedod gudrību, tie dod tikai zināmu čaulas biezuma palielināšanos. Un to, kas notiek iekšpus čaulas, to jau nu vari izdibināt tikai tu pats. Un ne vienmēr.
-
Mūzika: The XX
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- Kurpnieki.
- 21.3.13 12:23
- Salīdzinoši nesen sapratu kādu vienkāršu patiesību - nevajag līst uz ceļiem dzīves dēļ, nevajag padoties, vajag tik' iet uz priekšu.
Tad nu tūlīt dodos lejasstāvā sēdēt pie loga un lasīt grāmatas.
Pussolis uz priekšu.
1:0 pret likteni, manā labā.
Ļaunākais ir gandrīz garām.
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- Mazā lūgšana. Sev.
- 20.3.13 21:05
- Es dažreiz vienkārši stundām domāju par to, kas es esmu, ko es daru, vai man patīk cilvēki apkārt. Un visvairāk - ko es gribu un kas no tā visa man jau pieder? Es gribu veselu un apmierinātu ģimeni. Daļēji tas jau ir mans. Bet grūti pierast pie ģimenes ligzdiņas pozitīvisma, skaistuma, jo dažreiz tas ellīgi sāp. Es gribu savu labāko draudzeni, atpakaļ savā nošņurkušajā pilsētelē, blakus man. Tās retās satikšanās reizes mani iedzen izmisumā, jo es bieži vien jūtos tā, it kā mēs būtu match made in heaven, un es jums saku, kad mums būs 84 un abu vīri būs miruši, mēs laidīsim uz Las Vegasu apprecēties, tādēļ ka es sasodīti mīlu to meiču. Es gribu attiecības ar puisi, kuru mīlu. Bet es laikam esmu par jaunu un šaustīgu, lai saprastu, vai šo puisi, kuru šobrīd uzskatu par savu boifrendu, mīlu, un vai vispār spēju mīlēt. Nu, loģiski, ka protu, bet ne pēc tik īsas pazīšanās. Lai apjēgtu, ka mīlu labāko draudzeni, man vajadzēja vairāk nekā 10 gadus. Un vairāk nevienu citu bez viņas ārpus ģimenes loka es tiešām nemīlu. Un viņš ir kā liela, kaitinoša jautājuma zīme, un šodien atkal ir sliktā diena, kad vēlos ielīst zemē un nomirt, tāpēc manas sajūtas par viņu ir tik diametrāli pretējas, ka lode pierē izklausās pēc bērna šļupstiem (salīdzinājumā ar to, kas man savā galvā ir jāatrisina).
Bet ir vēl kaut kas, ko es zinu.
Atpakaļceļa nav.
Ja es iešu uz priekšu, es varu sevi salauzt līdz galam vai kļūt pa īstam laimīga, taču situācija ir tik sarežģīta. Es jūtu, ka jau drīz, drīz sirds, asaru kanāli un smadzenes saslēgsies nāvējošā ķēdē un eksplodēs.
Un visvairāk par visu pasaulē es vienreiz gribētu nebūt stipra, es gribu, lai kāds mani apskauj un saka, ka viss būs labi, lai arī kā es zinātu, ka vārds "labi" nomira pirms vairāk nekā 18 mēnešiem.
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- 20.3.13 21:02
- Vienkārši nepietiek spēka vairs eksistēt...
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- ...
- 17.3.13 11:51
- Cilvēki mirst. Tā viņi dara. Lai arī cik vispārzināma patiesība tā būtu, es nespēju pierast. Dažreiz rodas žēlums pret sevi, kad apjēdz, ka sirds nav no riekstkoka.
-
Mūzika: Riekstkoka sirds
Garastāvoklis:: apathetic
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- Nu tad tā...
- 16.3.13 16:36
- "Klauns". Man šodien stāv smadzenēs šis vārds. Taču es nejūtos kā klauns. Mans kavalieris nav klauns. Mani draugi un ģimene nav klauni. Varbūt viskijs un enerģijas dzēriens dara savu, un es tomēr sajukšu prātā, būdama laimīgi piedzērusies. Bet nedrīkst. Vēl jāaiziet pirmdien uz skolu un jāsaņem smags pēriens un spēriens zem jostas vietas, jo neesmu ideāla, tikai gandrīz perfekta.
Es arī jūs neizmērojami mīlu, cilvēki.
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- F@ck.
- 16.3.13 13:54
- Stāvēju un gaidīju vilcienu mājup. Diena bija izcili dzestra, temperatūra tieši 20 grādi pēc Celsija - ne ko pielikt, ne atņemt. Centrālā stacija bija kā pārbāzta ar cilvēkiem, bet mans perons bija kā izslaucīts - tikai es un trīs sievietes. Visām aptuveni 30. Pirmā iekrita acīs visvienkāršāk ģērbtā, iespējams, parasta sekretāre ar vidēju atalgojumu kādā palielā uzņēmumā. Šodien viņa bija ģērbusies kā jau brīvdienā - svētdienā - zilos džinsos, baltā T-kreklā un zaļgani brūnā žaketē. Otrās sievietes acīs jautās kaut kas nepieradināts un pat mežonīgs. Viņas acis bija uzkrāsotas vismaz ar pāris gramiem melnā lainera, lūpas bija bālas, viņa bija tieva kā skals, bet viņas galvu rotāja melna hūte. Savukārt trešā sieviete lika (pat man) aizkustinājumā noelsties. Viņai bija gari, tumši brūni mati, kuri krita vieglās šķipsnās, mugurā viņai bija skaista, romantiska retro stila kleita ar augstu vidukli un plašu svārku daļu. Viņai bija pilnīgas lūpas un viņa ļoti atgādināja mūsdienu kulta dziedātāju Lanu Del Rey. Viņas skatiens radīja nepārvaramu vēlmi viņu aizsargāt.
Sievietes sarunājās, brīvi un nepiespiesti, bet es brīnījos, kāpēc jau iepriekš neieklausījos viņu teiktajā.
"...un tā tas notiek. Tu iemīlies, atkal un atkal, ciet, raudi, tad atkal smaidi, līdz beigās nezini, vai neesi sajucis prātā. Un tad iemīlies... ATKAL!"
"Mēs, cilvēki, taču tā darām. Mēs visi esam vairāk vai mazāk pilnīgi slimi mazohisti. Čīkstam par sāpēm un sāpēm kvadrātā, lai pēc tam skaļi nokliegtos - Atkārtot!"
"Nē, nu pagaidiet, tā gluži nav. Mums patīk skaisti ciest. It īpaši sievietēm. Patīk iespert sev pa vēderu, lai tikai turpinātu kaut ko slēpt un spēlēt mūža labāko lomu. Tā tas notiek. Un vēl kas - mēs nekad nebeidzam domāt par mēģināšanu. Cilvēks vispār ir radīts tikai tāpēc, lai domātu, un par ko? Par to, ko varētu pamēģināt, ko uzdrīkstēties... Lai gan drosmes pietiek tikai, lai domātu. Un arī - ne vienmēr!"
"Un kā būtu, ja es ietu mazliet tuvāk "tabu" tēmai un sacītu - cilvēks ne tikai nekad nebeidz domāt par mēģināšanu, bet arī nekad nepārstāj mēģināt kaut ko izmēģināt? Tas izklausās pēc gramatiska stulbuma, bet tomēr. Ja mēs padotos pēc pirmās reizes, kad ievelkam plaušās skābekli, mēs neelpotu, jo mēs sāktu domāt, ka arī tas taču ir par grūtu! Ar pirmajām reizēm ir tā jocīgi. Tu pilnībā apzinies, ka nebūs nekā skaista vai izcila, ka sanāks vien mēģināt mēģinājumu tam, ko kādreiz spēsi. Taču tu dari, lai tur vai kas. Lai tikai izmēģinātu mēģināšanas svarīgumu."
"Ziniet, es nekad neesmu baidījusies no visa, kas pārējiem šķitis šausmīgs. Tamdēļ teikšu šos vārdus - cilvēks nekad nebeigs mēģināt. Mēs nemēģinām mēģinājumus, mēs no tiesas darām. Bet viss, ko darām, ir vieni vienīgi mēģinājumi tiekties uz sabiedrības augstāko domu, jo neviens jau nezina, kā darīt vai just pilnīgi pareizi, mēs tikai mēģinām darīt tā, kā jūtam un kā citi iesaka. Varbūt pat staigāt mēs varētu uz ausīm, bet mēs mēģinām to darīt uz kājām, jo tā taču pārējie dara. Mēs mēģinām visu laiku. Nepārtraukti. Bet mēģinām mēs sabiedrību, nevis sevi. Un, lai sāktu mēģināt sevi, darīt pa savam, mums ir jāmēģina domāt kā sev. Un vēl neviens to nav spējis, vismaz līdz galam ne."
"Tomēr mazliet palabošu Tevi. Ar laiku, mīļā, mēs to iemācīsimies, ar laiku šo domāš..."
Tajā brīdī es dzirdēju briesmīgāko skaņu savā dzīvē, un visas trīs dāmas pagrieza galvu uz manu pusi. Es to redzēju jau gara acīm. Nu es biju brīva. Biju izmēģinājusi sevi. Vilciens kā sabiedrības pamatdomas izpausme aiznesa visas manas būtības sāpes, līdz ar to arī priekus, bet aiznesa to visu ļoti šaušalīgā veidā - sadalot mani detaļās. Taču, lai arī tas no malas varēja izskatīties augstākajā mērā nežēlīgi, ar gara acīm es vēl manīju, kā trīs jaunās dāmas sasmaidās. Es biju sevi realizējusi.
/Amēlija
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- Lionhearts.
- 15.3.13 22:17
- Dažreiz nākas saņemt plaukstās visu savu truša drosmi, lai izrādītos, ka Tava drosme ir ekvivalenta lauvas drosmei.
-
Garastāvoklis:: confused
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- Jūku prātā II (visnotaļ pozitīvi)
- 15.3.13 07:42
- Ir agrs rīts, un es pirms skolas esmu sadzērusies viskiju ar enerģijas dzērienu. Neesmu droša par savu garīgo veselību. Nu, ko, sveika, jaunība! Man būs prieks Tevi atcerēties.
-
Garastāvoklis:: cheerful
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- Prr...
- 14.3.13 21:16
- Seksualitāte ir sasodīti laba lieta. (divdomīgs spurdziens) Un rīt beidzot ir piektdiena. (dvēseliska nopūta)
Es mīlu viņu. Punkts.
-
Mūzika: Lana Del Rey - Carmen
Garastāvoklis:: satisfied
-
Šo ierakstu nevar komentēt.
- klabeklis
- 13.3.13 21:34
- Jau kādu nedēļu neklausos gandrīz neko, izņemot Lanu. Jūtos kā ar antidepresantiem sabarots kāmītis savā mazajā būrītī. Dzīve, redz, mēdz būt skaista, ja to mīl. Ja satiec savu labāko draugu uz mūžu. Ja iemīlies. Ja dod un ņem baudu. Ja ieelpo dziļi plaušās mentola cigarešu dūmus un nejūt ne kripatiņu pasaules vispārpieņemtā rūgtuma.
-
Šo ierakstu nevar komentēt.