Es un sarunas ar sevi.
Es un sarunas ar sevi.
- Mazā lūgšana. Sev.
- 20.3.13 21:05
- Es dažreiz vienkārši stundām domāju par to, kas es esmu, ko es daru, vai man patīk cilvēki apkārt. Un visvairāk - ko es gribu un kas no tā visa man jau pieder? Es gribu veselu un apmierinātu ģimeni. Daļēji tas jau ir mans. Bet grūti pierast pie ģimenes ligzdiņas pozitīvisma, skaistuma, jo dažreiz tas ellīgi sāp. Es gribu savu labāko draudzeni, atpakaļ savā nošņurkušajā pilsētelē, blakus man. Tās retās satikšanās reizes mani iedzen izmisumā, jo es bieži vien jūtos tā, it kā mēs būtu match made in heaven, un es jums saku, kad mums būs 84 un abu vīri būs miruši, mēs laidīsim uz Las Vegasu apprecēties, tādēļ ka es sasodīti mīlu to meiču. Es gribu attiecības ar puisi, kuru mīlu. Bet es laikam esmu par jaunu un šaustīgu, lai saprastu, vai šo puisi, kuru šobrīd uzskatu par savu boifrendu, mīlu, un vai vispār spēju mīlēt. Nu, loģiski, ka protu, bet ne pēc tik īsas pazīšanās. Lai apjēgtu, ka mīlu labāko draudzeni, man vajadzēja vairāk nekā 10 gadus. Un vairāk nevienu citu bez viņas ārpus ģimenes loka es tiešām nemīlu. Un viņš ir kā liela, kaitinoša jautājuma zīme, un šodien atkal ir sliktā diena, kad vēlos ielīst zemē un nomirt, tāpēc manas sajūtas par viņu ir tik diametrāli pretējas, ka lode pierē izklausās pēc bērna šļupstiem (salīdzinājumā ar to, kas man savā galvā ir jāatrisina).
Bet ir vēl kaut kas, ko es zinu.
Atpakaļceļa nav.
Ja es iešu uz priekšu, es varu sevi salauzt līdz galam vai kļūt pa īstam laimīga, taču situācija ir tik sarežģīta. Es jūtu, ka jau drīz, drīz sirds, asaru kanāli un smadzenes saslēgsies nāvējošā ķēdē un eksplodēs.
Un visvairāk par visu pasaulē es vienreiz gribētu nebūt stipra, es gribu, lai kāds mani apskauj un saka, ka viss būs labi, lai arī kā es zinātu, ka vārds "labi" nomira pirms vairāk nekā 18 mēnešiem.
-
Šo ierakstu nevar komentēt.