Es un sarunas ar sevi.

F@ck.
16.3.13 13:54
Stāvēju un gaidīju vilcienu mājup. Diena bija izcili dzestra, temperatūra tieši 20 grādi pēc Celsija - ne ko pielikt, ne atņemt. Centrālā stacija bija kā pārbāzta ar cilvēkiem, bet mans perons bija kā izslaucīts - tikai es un trīs sievietes. Visām aptuveni 30. Pirmā iekrita acīs visvienkāršāk ģērbtā, iespējams, parasta sekretāre ar vidēju atalgojumu kādā palielā uzņēmumā. Šodien viņa bija ģērbusies kā jau brīvdienā - svētdienā - zilos džinsos, baltā T-kreklā un zaļgani brūnā žaketē. Otrās sievietes acīs jautās kaut kas nepieradināts un pat mežonīgs. Viņas acis bija uzkrāsotas vismaz ar pāris gramiem melnā lainera, lūpas bija bālas, viņa bija tieva kā skals, bet viņas galvu rotāja melna hūte. Savukārt trešā sieviete lika (pat man) aizkustinājumā noelsties. Viņai bija gari, tumši brūni mati, kuri krita vieglās šķipsnās, mugurā viņai bija skaista, romantiska retro stila kleita ar augstu vidukli un plašu svārku daļu. Viņai bija pilnīgas lūpas un viņa ļoti atgādināja mūsdienu kulta dziedātāju Lanu Del Rey. Viņas skatiens radīja nepārvaramu vēlmi viņu aizsargāt.
Sievietes sarunājās, brīvi un nepiespiesti, bet es brīnījos, kāpēc jau iepriekš neieklausījos viņu teiktajā.
"...un tā tas notiek. Tu iemīlies, atkal un atkal, ciet, raudi, tad atkal smaidi, līdz beigās nezini, vai neesi sajucis prātā. Un tad iemīlies... ATKAL!"
"Mēs, cilvēki, taču tā darām. Mēs visi esam vairāk vai mazāk pilnīgi slimi mazohisti. Čīkstam par sāpēm un sāpēm kvadrātā, lai pēc tam skaļi nokliegtos - Atkārtot!"
"Nē, nu pagaidiet, tā gluži nav. Mums patīk skaisti ciest. It īpaši sievietēm. Patīk iespert sev pa vēderu, lai tikai turpinātu kaut ko slēpt un spēlēt mūža labāko lomu. Tā tas notiek. Un vēl kas - mēs nekad nebeidzam domāt par mēģināšanu. Cilvēks vispār ir radīts tikai tāpēc, lai domātu, un par ko? Par to, ko varētu pamēģināt, ko uzdrīkstēties... Lai gan drosmes pietiek tikai, lai domātu. Un arī - ne vienmēr!"
"Un kā būtu, ja es ietu mazliet tuvāk "tabu" tēmai un sacītu - cilvēks ne tikai nekad nebeidz domāt par mēģināšanu, bet arī nekad nepārstāj mēģināt kaut ko izmēģināt? Tas izklausās pēc gramatiska stulbuma, bet tomēr. Ja mēs padotos pēc pirmās reizes, kad ievelkam plaušās skābekli, mēs neelpotu, jo mēs sāktu domāt, ka arī tas taču ir par grūtu! Ar pirmajām reizēm ir tā jocīgi. Tu pilnībā apzinies, ka nebūs nekā skaista vai izcila, ka sanāks vien mēģināt mēģinājumu tam, ko kādreiz spēsi. Taču tu dari, lai tur vai kas. Lai tikai izmēģinātu mēģināšanas svarīgumu."
"Ziniet, es nekad neesmu baidījusies no visa, kas pārējiem šķitis šausmīgs. Tamdēļ teikšu šos vārdus - cilvēks nekad nebeigs mēģināt. Mēs nemēģinām mēģinājumus, mēs no tiesas darām. Bet viss, ko darām, ir vieni vienīgi mēģinājumi tiekties uz sabiedrības augstāko domu, jo neviens jau nezina, kā darīt vai just pilnīgi pareizi, mēs tikai mēģinām darīt tā, kā jūtam un kā citi iesaka. Varbūt pat staigāt mēs varētu uz ausīm, bet mēs mēģinām to darīt uz kājām, jo tā taču pārējie dara. Mēs mēģinām visu laiku. Nepārtraukti. Bet mēģinām mēs sabiedrību, nevis sevi. Un, lai sāktu mēģināt sevi, darīt pa savam, mums ir jāmēģina domāt kā sev. Un vēl neviens to nav spējis, vismaz līdz galam ne."
"Tomēr mazliet palabošu Tevi. Ar laiku, mīļā, mēs to iemācīsimies, ar laiku šo domāš..."
Tajā brīdī es dzirdēju briesmīgāko skaņu savā dzīvē, un visas trīs dāmas pagrieza galvu uz manu pusi. Es to redzēju jau gara acīm. Nu es biju brīva. Biju izmēģinājusi sevi. Vilciens kā sabiedrības pamatdomas izpausme aiznesa visas manas būtības sāpes, līdz ar to arī priekus, bet aiznesa to visu ļoti šaušalīgā veidā - sadalot mani detaļās. Taču, lai arī tas no malas varēja izskatīties augstākajā mērā nežēlīgi, ar gara acīm es vēl manīju, kā trīs jaunās dāmas sasmaidās. Es biju sevi realizējusi.
/Amēlija
Šo ierakstu nevar komentēt.