| 3. Dec 2006 @ 12:02 |
---|
From: | rt |
Date: |
3. Decembris 2006 - 14:38 |
|
|
|
(Link) |
|
Manā gadījumā strādā kaut kāda emocionāla, iracionāla atgrūšanās. Tūlīt pamēģināšu racionalizēt.
Man gan šķiet tā - atgrūdies vai pievelcies, racionalizē vai iracionalizē, bet tai brīdī, kad tu latviešu valodā sāc rakstīt kaut ko, ko vai nu pats, vai kāds cits uzdrošinās nodēvēt par literatūru, tu esi iemests tai pašā laivā, kur jau sēž visi pirms tevis - sākot ar brāļiem Kaudzītēm un beidzot ar Frīdvaldu, Lukjanski vai Ikstenu. Var patikt vai nepatikt kāds no šīs palielās kompānijas, taču tas jau, atvaino, neko nemaina - jo arī šī patikšana un nepatikšana ir tikai un vienīgi šīs pašas literatūras daļa.
From: | rt |
Date: |
3. Decembris 2006 - 15:03 |
|
|
|
(Link) |
|
Faktu par atrašanos vienā laivā, protams, noliegt nevar. Tieši tāpēc jau ir gan nepatika, gan vēlme distancēties. Ir jocīgi nīst vai distancēties gribēt no tiem, ko nepazīsti vai tiem, kas ir "citā laivā".
|
From: | anonymous |
Date: |
3. Decembris 2006 - 15:07 |
|
|
pazudušais dēls
|
(Link) |
|
Manuprāt, ir jocīgi nīst vai distancēties no tiem, kas tevi ar visām šīm vēlmēm tādu ir radījuši. Tas izklausās pēc kaut kā tāda, kas ar vecumu mēdz pāriet.
From: | rt |
Date: |
3. Decembris 2006 - 15:23 |
|
|
|
(Link) |
|
Es uzskatu, ka distancēšanās un noliegums ir tieši tas, kas var pārcirst šo riteni un - pardon par banalitāti - izrauties un sasniegt kaut ko vairāk.
Un, protams, tam ir vistiešākais sakars ar vecumu - man grūti iedomāties sevi trīsdesmitpiecgadīgu domājam par šo tēmu, kaut ko noliedzam un nīstam. Tas būtu diezgan nožēlojami.
Man nav nekas iebilstams pret sasniegšanu. Drīzāk pret spēku patēriņu, kas aiziet distancējoties. Nezinu, man šķiet, ka pārmērīga uzmanības pievēršana tieši noliegšanai un mēģinājumiem atkratīties no visa, kas bijis pirms tam, ir viena no latviešu XX-XXI gadsimta mijas literatūras lielākajām vainām. Un tieši tāpēc nav gandrīz neviena sakarīga romāna, bet stāstu ir tieši tik, cik ir. Ar "latviešu literatūru" tam ir vairāk saistības, nekā, piemēram, Einfelda, Ignata vai Perveņeckas tekstiem.
From: | rt |
Date: |
3. Decembris 2006 - 15:45 |
|
|
|
(Link) |
|
Es saprotu, ka noliegums pašā noliegšanas procesā ir neauglīgs, tādēļ arī es saku, ka tas ir tikai posms, kam jātiek pāri. Jēga ir tikai rezultātam. Frīdvalds ir klasiks piemērs tam, kas notiek, ja tajā iestrēgst.
Jā. Tomēr īpaši neauglīgs tas kļūst brīdī, kad kļūst par vispārinājumu. Tad tas ne ar ko neatšķiras, piemēram, no "trimdas rakstnieku" vaimanām, kas uzskata, ka pats trimdas statuss ir kāda īpaša pievienota vērtība, kas viņu rakstīto padara radikāli atšķirīgu no pārējās latviešu literatūras. Sūdu netrūkst ne te, ne tur, taču ar trimdu vai netrimdu tam nav nekādas saistības. Ar vēlmi sūdam piešķirt vērtību, kā argumentu izmantojot šādu nošķīrumu, gan.
From: | rt |
Date: |
3. Decembris 2006 - 15:48 |
|
|
Re: pazudušais dēls
|
(Link) |
|
kaut arī es nupat atcerējos vēl vienu piemēru, kur nepieciešamība noliegt un distancēties nav zudusi arī pie pusmūža sliekšņa. dāmas un kungi - Uldis Tīrons! "Latvieši nav pelnījuši savu valodu!" šo es dzirdēju no viņa pirms gada.
tomēr Tīrona piemērs vairāk atgādina grotesku, nevis nožēlojamību. tā kā - ir varianti! :)
|
From: | anonymous |
Date: |
3. Decembris 2006 - 15:53 |
|
|
Re: pazudušais dēls
|
(Link) |
|
Par Tīronu es Tev nepiekrītu. Viņš, atšķirībā no latviešu rakstniekiem, mēdz domāt, ko raksta.
|
|