| kamī. pirmais cilvēks | 01:11 |
|---|
|
viņš mīlēja māti un savu bērnu - visu, ko nevarēja izvēlēties. un beigās viņš, kas visu bija apšaubījis, nekad netika mīlējis neko citu kā nepieciešamību. cilvēkus un likteni, kas viņam bija uzspiesti, pasauli tādu, kādu redzēja, visu, no kā dzīvē nevarēja izvairīties, - slimību, aicinājumu, slavu vai nabadzību, beidzot, savu zvaigzni. pārējo, to, ko bija spiests izvēlēties, viņš pūlējās mīlēt, bet tas nav tas pats. protams, viņš pazina apbrīnu, kaislību un pat maiguma brīžus. bet ikviens mirklis viņu iesvieda citos mirkļos, ik būtne - pie citām būtnēm, viņš neko nebija mīlējis tā, lai pabeigtu to, ko izvēlējies, varbūt tikai to, ko pamazām viņam uzspieda apstākļi, kas turpinājās drīzāk apstākļu un gribas balstīts un beidzot kļuva par nepieciešamību. ... īsta mīlestība nav nedz izvēle nedz brīvība. sirds - it īpaši sirds - nav brīva. tā ir neizbēgamība un neizbēgamības atzīšana....tagad viņam atlika vienīgi mīlēt savu paša nāvi. |
nopirku šodien mango. ēdu virtuvē, kājās stāvot. līdz elkoņiem noķēpājos ar sulu, domājot par mazo lietu dievu, paradīzes konserviem un kompotiem un kāda izvarota, sapuvuša maiguma, kas pārvērties ļaunumā, dienasgrāmatām, kurās katra diena sākas ar ierakstu "es tevi mīlu es tevi mīlu".
tad es domāju par saviem rītiem, kuros mostos, čukstot "es tevi mīlu. es tevi mīlu", lai gan līdzās nav neviena. un vispār nav neviena. kāda gan tam nozīme, ja vien neskaita tos brīžus, kad var just, kā āda nostiepjas no nabas līdz pat venēras pauguram un uz gurniem parādās strijas, kad mans vēders un kakls un pleci un krūtis grib uzsprāgt no tādas mīlestības.
bet pirms tam sēdēju parīzes (eh, šie daži trūkstošie burti, kuri prātā piezīmē ūsas vecajai un jaunajai derībai) arhīva dārzā... skatījos, kā novembris līst un klusi arhivāri klīst, atbraukuši uz gadskārtējo konferenci.pils galerijās bija izkārtas milzīgas bildes ar foliantiem plauktos, kastēm un kārbām, gariem gaiteņiem un noslēpumainām gaismām. pilsēta aiz vārtiem klusi murrāja, ziedēja tējas roze un man galvā bija cepure ar bunbuli.
(reizēm liekas, ka es esmu bumba ar laika degli, bet reizēm - tikai papīra turziņa samirkusi) |
|
|