| 29. Janvāris 2005 |
nekrīt ārā no prāta tas, kā sētnieki no debesīm krīt. un kāpēc krīt? vai viņiem tur mākoņos kāds kāju pieliek priekšā, vai jautrā rotaļā nejauši pagrūž, bet kaut kā viņi te lejā nonāk. kā maisi pelēki un smagi - babam spudūkš. no viņiem sniegā silītes izgrebtas - tās gan reti, kurš mana, jo viņi uzreiz lec kājās un metas skrāpēt ietves tā it kā nekas nebūtu bijis, tā it kā visu mūžu to vien kā zemes garozu pucējuši. acis nepaceļ, tikai berž un sūkstās, kāpēc neviens viņus joptvaju nebrauc glābt.
tomēr agri rītos var dzirdēt, kā sētnieki sūta debesīm ziņu, lai taču nāk kāds un savāc viņus. ar morzas ābeci ievelk skrapstošas līnijas guļošo ausīs un iezīmē skreceļu vagas, kur mājās vedēju kuģiem laisties.
bet debesis klusē. tikai reizēm atsūta vēstuļu driskas no draugiem, radiem un paziņām tiem, kuriem tur augšā nebeidzas sunīši, augstāk par zemi un sālstabi.
sētnieki sastumj vēstules kupenās un lasa kā vilcienu sarakstus, kur visas pasaules sekundes sajaukušas ar sāli un smiltīm, kur visu peronu numuri, paslēpušies aiz bezgalības zīmēm.
biļešu kases ir slēgtas
kupenas kupenas kupenas
krītošo sētnieku gultiņas |
| viena stikla lodīte laikā | 18:38 |
|---|
( tad nu es tā paskatījos apkārt un pēkšņi sajutu, ka esmu meža vāvere, kas tikai mēģina izlikties par cilvēku
nu...vai labākajā gadījumā rūķis)
būšana par cilvēku ir visai nestabils savienojums, kurš nemitīgi jāmēģina saturēt kopā
un ja nesanāk, tad cilvēks kā kabata pārpilna ar stikla lodītēm - atirst no mēteļa drēbes un izbirst caurspīdīgās monādēs, vāverēs un rūķos |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |