|
redzēju šorīt kritušu sētnieciņu. pretī bibliotēkai viņš gulēja. kājas uz ielas, ar rokām apķēries luksafora stabam. guļ un neceļas. lāpsta blakus. vispār jau tieši tās lāpstas dēļ pamanīju. sadzirdēju tādu kā sausu plakšķi, tādu kā ar nagu pa tāfeli skrapšķi un pagriezu galvu. lāpsta lidoja pusmetru - ar vienu spārnu jau tālu netiksi. to, kā krīt sētnieki dzirdēt nevar. viņi klusiņām. un pēc tam guļ. gadījās līdzās tāds liels vīrs un labs arī. mēģiināja sētnieciņu uz kājām dabūt. vilka aiz padusēm un tad aiz čupra. bet sētnieciņam kājas vājas, celīšos ieliektas, tādas kā spičkas ar vati apsietas. un acis skatās, bet nesaprot. un smaids tāds, ka aizgriezos prom. |