Tātad..šorīt mašīnai aizsalušas durvis - atslēgt atslēdzu, bet spēka attaisīt nav. Paldies pat nezinu kam, bet līdzās gadās divi izpalīdzīgi vīriņi. Viens metas meklēt karstu ūdeni, otrs tikmēr rausta durvis, kamēr vaļā ir. Visi logi nosarmojuši no iekšas, bet gaidīt, kad atsals nav pacietības. Braucu tā pat - lūrot pa šķirbiņu ar bargās kundzes sejas izteiksmi. Zinu, zinu, ka bīstami. :)Šķirbiņa un bargums.
Pēc tam saruna pie kafijas. Nē, kāda gan saruna..vairāk klausīšanās, jo par to, kas notiek tajā telpā, kas ir cits cilvēks, pārsvarā labāk ir klusēt..it sevišķi ja runa ir par dzīvi kā tādu, nevis ikdienas lēmumiem. Iesaistīšanās jau notiek tā pat, kaut vai ar to, ka ir pieticis drosmes būt uz mirkli līdzās. Un tas nav nekas pašsaprotams - gan klausīšanās, gan iesaistīšanās.
Vienīgi jorpojām nezinu atbildi - vai tam ir jēga, ja arī pats esi apmaldījies, samulsis un īsti nesaproti, kas notiek. |
saplīsušu domu lupatiņās,
stērbelēs un diedziņos
ieķeras dienas,
laika mestajās cilpās
aizmaldās vārdi un
pēc tam kopā nesasienas
nav neviena, kas pateiktu
nebaidies
gan jau dabūs krūzīti piena
tas idiots, kretīns un psihopāts,
kas tevī dzīvo vienkārši tā pat -
lai tu nejustos viena,
bet dievam siltas maizītes brokastīs,
kakao un avīzes vietā
ar sapņos skaitītām
lūgšanām, ar mīlestību
aprakstīta mākoņu siena |
|
|