|
Mulsina mani tas, ka jūtu anatomija ļaudīm tik līdzīga. Sajūta kā skatoties uz planšeti ar plastmasas iekšām bioloģijas kabinetā . Te lūk mums visiem sirds, te aknas, te artērijas un vēnas, te zarnu līkumi un plaušu spārni, nieres un muskuļi. Tas mums visiem ir. Tas viss mums kā cilvēkiem pienākas. Otra meklēšana pūlī, otra pēdu saskatīšana visur, bailes un vēlēšanās pieskarties, klusēšana, ilgas, prieks, atklājums, ka mīlestība spēj dzīvot pati par sevi, nogurums un īsi laimes brīži, sapņi nežēlīgi, atbildība, maigums, jūtu slepkavības, izdegšana, pelni, miers. Tas viss mums pienākas. Tā pat kā aknas, kā zarnas, kā plaušas, kā sirds muskuļi, kā asinis skrienošas turpu šurpu, pa riņķi, pa loku, pa apli. Visiem. Cilvēkiem. |
bailes ir lielākais no grēkiem ?
P.S. Vēlreiz pārliecinos, ka atmiņa ir pilnīgi suverēna manas psihes institūcija ar patstāvīgām lemšanas tiesībām. Atceras to, ko grib atcerēties, un manus iebildumus vērā neņem. :(
P.P. S. Bet jautājums vienalga ir un paliek par bailēm. Vai tas ir grēks? Baidīties?
Baidīties atteikties
Baidīties atzīties
Baidīties aizmirst
Baidīties atcerēties
Baidīties nepateikt
Baidīties pateikt
Baidīties mīlēt
Baidīties nemīlēt |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
