| 8. Oktobris 2003 |
Bija tā. Mēs braucām ar lielu pelēku kuģi. Pārāk lielu tiem 8 - 10 cilvēkiem, kas bija mūsu komandā. Un tomēr visi zināja savas vietas un savus darbus, un kuģis peldēja kā ieeļļots - tiešā un pārnestā nozīmē. Viņa pelēkie sāni brīžiem eļļaini mirdzēja un ūdens, kas bija mūsu ceļš, arī tumši pelēki vizuļoja un bija biezs. Tā bija plata un rāma upe, kuras krastus es nespēju saskatīt. Mūsu ekspedīcija meklēja izeju un šķita, ka esam to atraduši. Viss kļuva gaišāks un priekšā pavīdēja zils okeāns. Tajā brīdī es sapratu, ka tālāk notiks kā filmās - ūdenskrituma dunoņa un lidojums ar kuģi no tūkstošiem metru liela augstuma.
Tad es teicu viņam - lecam! Un mēs lēcām. Pēdējā brīdī. Kuģis gāzās ūdens straumēs un pazuda. Bet mēs atjēdzāmies uz pavisam šauras zemes strēmeles. Tik šauras, ka nostāvēt varēja tikai uz vienas kājas - vienā pusē ūdenskritums, bet otrā stāva krauja, kura beidzās smilšainā pludmalē ar dzidri zilu un mierīgi viļņojošos okeānu. Ilgi tā stāvēt nevarēja. Es apgūlos balansējot uz šaurās strēmeles un viņš uzgūlās virsū, jo vairāk vietas tur nebija. Strauji satumsa un bija skaidrs, ka tumsā mēs pa krauju nenokāpsim. Elpu ievilkt bija grūti, es skatījos uz pludmali un kā pa to aiziet trīs cilvēki. Viens no viņiem nesa čellu. |
| eh, kāda es rastjapa | 14:11 |
|---|
Esmu pazaudējusi neattīstītu fotofilmiņu, kuras kadros nebija nekā nejauša. Pirmo reizi mūžā fotografēju lēni, faktiski gleznojot, vai varbūt rakstot. Fotofilmiņu ar tās dzīves , kuras autore es gribētu būt, mirkļiem. Visticamāk, ka tā no atvērtās fotosomas iekritusi Ķemeru purvā vai kaut kur Lapmežciema smiltīs.
Sajūta tāda, it kā es būtu pazaudējusi krāsainu kreļļu kaklarotu, kur katra no krellītēm ir pati skaistākā, garšo kā ledene un šokolādes konfekte vienlaicīgi un ir ekvivalents apmaiņas līdzeklis sapņu iegūšanai. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |