vakarvakarā tā kaut kā tā sanāca pati nesaprotu kā un mazliet arī kāpēc nonācu brikšņiem aizauguša lauka vidū un līdz ceļam tālu
nē no sākuma bija taciņa gar Daugavu pa šauro tauvas joslu un Doles salu kaut kur priekšā, tad vecu mantu izgāztuve ar šūpolēm kaltām ābelēm un sabrukušiem jumtiem bezsētas pagalmā iekšā
tad meklēju ceļu graužot bumbierus lai kabatām vieglāk satiku vīru balsis un siluetus melnus kas ar mašīnām sabraukuši tajā laukā darīja darbus tumsā protams ka arī melnus
tad mājās pankūkas ēdu ar šokolādi un kokosriekstu skaidām sapnī skūpstījos ar roni peldējos pie Doles salas un pavedināju operas direktoru
bet no rīta svaigi spiesta ābolu sula no lietū mazgātiem āboliem un mākoņi pār Rīgu kā no mēteļa atiris vatelīns rāda debesu gaišo pusi |
|
sakārtoju darba galdu. pirmo reizi gada laikā. |