Vakar man pastāstīja par kādas ASV universitātes profesoru ar kuru iepazinos pirms diviem gadiem vienā konferencē. Ļoti gudrs, asprātīgs, ironisks, izskatīgs vīrietis ap gadiem 40, turklāt jūtīgs un emocionāls, vienvārdsakot - gandrīz vai ideja par LABU UNIVERSITĀTES PASNIEDZĒJU. Viņš pasniedza maģistratūras un doktorantūras programmu studentiem, vadīja disertācijas, viņa publikācijas var lasīt ar aizrautību, bet ne jau par to ir stāsts. Stāsts ir par idejas par demokrātiju sadursmi ar ideju par labu pasniedzēju. UN vēl stāsts ir par kaunu.
Pēc ASV universitāšu likumiem pasniedzējam nedrīkst būt personisku attiecību ar studentiem. Deivida jaunā sieva studē doktorantūrā tajā universitātē, kurā viņš strādā. Viņš viņai nepasniedz. Bet tad fakultātes dekāns saņem anonīmu vēstuli, kurā kāds students sūdzas, ka attiecīgā studente dzīvo pie pasniedzēja un nemaksā īri un tādejādi atrodas priviliģētākā stāvoklī nekā pārējie. Vēstules rezultātā tiek sasaukta studentu un pasniedzēju kopsapulce, kurā profesoram ir jāatskaitās par savām attiecībām un pēc tam kopīgā balsošanā tiek lemts vai viņš drīkst vai nedrīkst turpināt strādāt.
Un kāpēc to visu dzirdot man palika kauns? Un kāpēc ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) anonymous uztraucas par kādu dzejnieku? Un kas velns parāvis ir tas morālais likums vai es nezinu kas vēl manī, kas liek kaunēties par cilvēkiem? It kā tāpat nebūtu ko darīt... |