| 24. Jūlijs 2003 |
Mans darba galds stāv pie loga. Mans darba logs ir ceturtajā stāvā. Aiz mana loga šobrīd trīs vīrieši divi zaļos krekliņos, saplēstās džinsās un baltām cepurītēm ar nagu, bet viens uzvalka biksēs un bēšā kreklā ar saulesbrillēm aktīvi apspriež to kur un kā stiprināt virves, lai nenokristu špaktelējot sienu tajās vietās, kur nav stalažu. Viņu otas un špakteles un ceļi un galvas un virves dzīvo tur ārā tik pašpietiekami, ka liekas - esmu ieskatījusies kādā paralēlajā pasaulē, kur cilvēki mājo nevis sienu iekšpusēs, bet ārpusēs.
Cilvēki ir būtnes, kas apdzīvo māju sienas. |
Šodien vārda dienas buķetē atradu divas zaķu ausis. :) Tās lapas bija mīkstas, pūkainas un sudrabaini pelēcīgas kā no plīša. Jokaini, es nezināju, ka zaķi ir puķes. :)
Eu, varbūt kāds zina, kur aug kartona kastes tukšas un lielas. :) |
| pazaudēju kādu īsziņu nezinu no kā un varbūt kāds gaida atbildi | 23:48 |
|---|
Es vairs neko nesaprotu no puķēm - uz galda zaļa roze. Gaiši zaļa un īsta un no dārza nevis no tantēm ar zeļonkas pudelītēm rokās.
Es vispār saprotu ļoti maz. Bet viens ir skaidrs - nedrīkst kustēties. Tikko tiek sperts solis, kāds tiek ievainots. Protams, ka tas visiem zināms, bet katru reizi, kad nočirkst gliemeža mājiņa un zem pēdas paliek kaut kas slapjš un nedefinejams, es sajūtu cik daudz nāves mēs sev nēsājam līdzi - citas lielas, citas mazas, citas ātras, citas lēnas, citas vieglas, citas degošas, degošas, degošas.
upd.
un man nepatīk, cik tas patētiski uzrakstījās. stulbi. nāk miegs. ar labu nakti. es neko nesaprotu no rakstīšanas un vēl mazāk no domām. un no cilvēkiem. nē pareizāk sakot no sevis.un tas, protams, ir pats dabiskākais stāvoklis kāds iespējams un par ko es te vispār tagad...da neparko... |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |