Jau trešo stundu milzīgos melnos miskastes maisos krāmēju mantību no vienas istabas stūra. Maisi ar ietilpību 200 kaut kas tur un ar neplīstamību līdz 90 kg. Divi tādi pilni tika izmesti ārā, vēl viens tāds pats jau atkal pilns. Un nekas, gandrīz nekas nav tapis skaidrāks, tīrāks, saprotamāks!!!! Bet istabas trīs un līdz izbraukšanai tikai 6 dienas. Un mani pārņem panikas. Jā, jā vairākas -
1) par to, cik vēl jāsakrāmē;
2) par to, ka būs arī jāizkrāmē;
3) būs jāsakārto;
4) un nepaies ne mirklis, kad visas izmestās mantības vietā būs cita...
Un kur ir mana saujiņa rīsu un piala ar nodauzīto maliņu vienkārši dzīvei?
Bet grāmatas varētu būt tik labas un vienkārši aizlidot līdz tiem ceturtā stāva logiem, kuros viņas gaida mūsu bibliotēka. :)
Un viss liekais (turklāt man ir aizdomas, ka liekais vienmēr zina, ka ir lieks) varētu vienkārši doties pie tiem, kas pēc tā ilgojas.:)
Nu jā, bet šādos brīžos gadās arī atklājumi. Uzgāju slēpni - kurpju kasti ar dubulto dibenu, kurā meita salikusi visādas svarīgās lietas. Starp tām arī zaļu aploksni ar uzrakstu "Mīlestības vēstules". Nu jā, un es apskatījos, kas tajā (zinu, jau zinu, ka nedrīkst) - vēstules, kuras tapušas pirms gadiem 10 - 15...., bet meitai 11...
Un tad atcerējos kā pati tajā vecumā atradu mammas un tēta vēstules un lasīju tās kā romānu ļoti slepenu un aizliegtu. :)) |