Laikam jau jāsaka, ka brīvdienas bija ļoti labas. Varbūt savādākas, kā gaidīju, bet tajā pašā laikā ļoti noderīgas.

Atkal sapratu, kas ir motivācija.
Sapratu, ka tie, kuri paši tik ļoti labi turas uz kājām, bieži vien tiek arī atstāti, lai turas uz savām kājām.
Pazaudēju iegādātu dāvanu un laikam jau labāk ir noklusēt dāvanas neesamību nekā satraukt cilvēku par nesaņemtu dāvanu, laikam jau mans paša satraukums ir pietiekams.
Mācījos arī dzīvot, jo trīcošām kājām darīju to, ko īsti nekad neēsmu darījis. Laikam jau labi, ka spēju to tomēr darīt, nevis palikt un neizdarīt. Turklāt, nevajadzēja arī ietekmi no malas.

Un galvenas, ka smaidu, esmu priecīgs un vienmēr gatavs!

Vakar aizbraucu apciemot savu krustdēlu. Lēnām aug liels un sāk arī uz kaut ko reaģēt.
Šodien aizbraucu uzspēlēt volejbolu. Tagad kaut kā jau ir iepaticies spēlēt reizēm ar amatieriem, kuri augstu nelec. Atvelc roku un liec, un redzi kā pretinieks pēc tam noskatās, ka nav spējis tik augstu uzlekt.

Šodien pēdējo dienu vēl varēju neko nedarīt, rīt akal jāsāk iet(braukt) uz darbu.
Vismaz vēl varēju izbaudīt pludmales smiltis un nedaudz padauzīt volejbla bumbu, ko šodien darīt bija samērā interesanti, jo papildus faktors bija vējšs. A vējā spēlēt ir interesanti, jo vajag pie sitieniem arī to pierēķināt. Vēl forši, ka spēlējot var kārtīgi ar kāju iebraukt smiltīs. Tas ir tā dīvaini, kad uzskrien un bremzē un kāja līdz potītei iestieg smiltīs.

Vakarā vēl vajadzēja uztaisīt kā saka pēdējo maltīti. Man patīk ēst dabīgu gaļu ar tās garšu. Sagriezu nedaudz buka gaļas, nedaudz apcepam to uz pannas, tad liekam grāpī un pielejam saldo krējumu, un kādas 10 - 15 minūtes var vārīt. 20 minūšu laikā ir gatava mīksta gaļa ar dabisku garšu. Vismaz jūt, ka ir tā buka garša. Var arī pievienot nedaudz garšvielas, bet tas tā.