Pēdējos gados medīt sanāk mazāk. Vairs nav tik daudz brīvs laiks, lai varētu skriet, sēdēt un gaidīt zvērus. Bet tāpāt ik pa laikam arī sanāk aiziet un arī kaut ko nomedīt.
Vakardien arī pabiju medībās un tās bija emociju pilnas. It kā jau varētu par to rakstīt, bet nav vērts, cilvēki nesapratīs :D
Bet tajā pašā laikā šajā medību sezonā esmu pamanījies nomedīt pa vienam dzīvniekam no klasiskās Latvijas licencētās ēdamo dzīvnieku četrotnes - stirna, mežacūka, briedis un alnis. Katrs no tiem bija citādāks un katrs stāsts ir citādāks.
Vispār man liekas, ka cilvēki kļūst nevis emocionālāki un savstarpēji saprotošāki, bet tieši pretēji - mazāk emocionāli un daudz nosodošāki. Cilvēki necenšas izprast būtību, bet tikai pielikt birku. Ja nogalināt, tad slikti.
Bet tajā pašā laikā visas cilvēces un eksistences pamatā ir nogalināšana (jeb precīzāk būtu teikt pārveidošanās). Tad kaut kas tiek apēsts un apvienots, lai dzimtu kaut kas jauns.
Vakardien pirmo reizi mūžā nošāvu arī briedi. Tas gan bija tāds dalīts pasākums, jo pirmais pa to trāpīja tēvs. Es pēc tam jautājumu nokārtoju līdz galam. Bet emocijas bija par procesu. Bet par to var stāstīt tikai cilvēkiem, kas to kādreiz ir darījuši un to saprot.