 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
maschera's Journal
Vakar Diseldorfā, piektdienas vakara nenoteiktajā trauksmē, ēdu kartupeļu pankūkas ar lasi un ilgojos pēc Latvijas. Līgo vakarā te takš i pļavas puķes nesaplūksi. Līgošu lepnā vientulībā klusējot. Vai, precīzāk - līgošu vilcienā no Berlīnes uz Diseldorfu. Absurds kaut kāds, kā es te iekūlos uz tik šausmīgi ilgu laiku?! Mājās tikmēr vasara paiet. (sigh) Nuja. Viss jau dzīvē ir mācība, skola utml., protams.
Piegriezies, ka visi mirst, visādi jauni puikas kā Pelšs. Nesen kaut kur lasīju būtībā jau nepārsteidzošu sentenci par to, kāpēc nereti pašnāvību izdara tie, kuriem quasi ir viss - bagāti, slaveni, daudzsološi utjpr. Jo nav enerģijas dzīvot. Jo dzīve ir cīņa. Bet enerģija, lūk, ir kādam bomzim, viņš dzīvo no sirds. Bet vienam daudzsološam vnk nav tās enerģijas un nav kur ņemt. Btw - kur ņemt? Stāvēt apskāvušamies ap ozolu ceļmalā? Nez vai palīdzēs. Tad kur?