 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
maschera's Journal
Ek, kaut kas tajā visā ir. Saule, cīruļi, putekļains (nē, nu šis tikai tā, poēzijas labad) ceļš, kas aizvijas (ditto) tālumā, un es soļoju no Vācijas uz Holandi pastaigāties bra-ši un lep-ni, un kaut gan mājās man negribas, tak tomēr heroiskā ritma ieturēšanai pie sevis ņurdu: "Un mēs ejam un ejam, un traucam, un steidzam, par vēlu mēs nedrīkstam būt." Mja. Tieši tā. "Mēs nāksim drīz, Latvija, gaidi."