Also.
Aliņa ikona whatsappā ir manā patstāvīgajā recenntly used ekspozīcijā. No modes neiziet.

Šorīt dabūju lietu. Stāvēju vilcienā, gaidot izkāpšanu, saņurcīju savu lietussargu, kurš slapjš bija un turēju rokā. Aiz muguras bija kāda kundze gados, kas acīmredzot bija redzējusi kā ņurcu to slapjo lietussargu un nolēmusi mani iepriecināt ar maisiņu, kurā lietussargu ietīt. Man mūzika ausīs, sieviete man piebaksta ar maisiņu pie pleca un es, protams, pirmais, ko saku, ir, ka tas nav manējais. :D Pēc tam gan man smaids pa visu seju un sirsnīgs paldies.

Tā sajūta, kad sabiedriskajā transportā tev blakus kāds apsēžas tā, ka jums saskaras elkoņi, jo, nu, nav te vairāk vietas, nav! Un tev gribās atrauties tālu prom un iespiesties visneērtākajā pozīcijā, lai tikai neviens nepieskartos. Un tad ir otrs tips. Kad sēdi ar visiem "elkoņiem kontaktā" un domā, cik dīvaini, ka šoreiz ir ērti un tā piespiedu ielaušanās tavā burbulī neatgrūž. Man tā bija šorīt. Vīrieši uzvalkā, turklāt, kas lasa grāmatu, ir marvellous mazā vājība.

Šajā gadā nolēmu īpaši iepriecināt māmiņu. Tā kā brālim sanāks ļoti īsa vizīte pie mums vasarā, iedomājos, ka būtu ļoti forši tad to prieku paildzināt un aizvest mammu pie viņa. Sarunāju ar tēti, vai mammai manis noskatītie datumi ir brīvi, sarunāju ar brāli, kurš mūs savāks no lidostas, un ar patīkamu satraukumu pirku biļetes. Zinot savu mammu un to, ka viņa var uztraukties par visādām sekundārām lietām, piemēram, ko vilkt, kā es tur izskatīšos, ko ņemt līdzi, svārstījos, kad dāvināt šīs biļetes - tagad, māmiņdienā, vai labāk nogaidīt un uzdāvināt kādu mēnesi pirms izlidošanas. Ai, lai jau iet! Lai iet tagad!
Absolūtā starā uzdāvināju izprintēto lapu, kas sarullēta trubiņā un apsieta ar zīda lenti, un prātā domāju "omg, omg, tiiik forši, tas būs tik forši, tāds meiteņu pasākums! Vedīšu mammu uz kafejnīcām un dzersim aperolus un ēdīsim visādas garšīgas lietas." Mamma sāka raudāt, un pateica, ka nebrauks. Es vēl tādā sajūsmā turpināju, sakot, nu, lai taču izlasa vispirms galamērķi! Nop. Izlasīja jau. Prasu, vai bail lidot? Vai uztraucas par to, ko vilkt? Vai lidos tad, ja tētis arī lidos? Nop. Raud un viss. Sēdēju what-the-fuck, nezinot kā reaģēt un ko tagad vispār teikt. Gribēju saplēst to biļeti un pati gandrīz sāku raudāt. Pēc tam domāju, labi, ka nesaplēsu, jo mamma to noteikti būtu nolasījusi citādāk, kā es domāju. Neieslīgšu detaļās, iemesls varbūt ir reāls, taču tā reakcija mani pilnībā sašāva.
Best māmiņdiena ever. Gribot tikai un vienīgi to labāko, sabojāju dienu mammai, tētim un sev. Un tā ir viena ellīga sajūta.
Taču man tāpat māmiņa ir pati labākā, pati, pati...

Bija ciemos kolēģe atnākusi, kas dekrēta atvaļinājumā. Sēdējām visi trīs ar direktoru un runājāmies. Kolēģe prasīja, vai vēl kāds tagad iet dekrētā? Direktors saka, ka "nē, bet marvellous droši vien būs nākamā. Vēl tik kāzas vajag, tas būtu kā otrais brīdinājums, ka drīz jau ies. Lai vai kā, es atbalstu demogrāfiju." Tad, kad viņš sāka skaitīt, kad man būtu jāiet dekrētā, ja tagad sāktu strādāt pie šī jautājuma, teicu, ka, ok, that's enough. :D 

Vakardien aizceļoju uz pašiem šīs cibas sākumiem (ja tu nezini, ko tu dari, sauc to par eksperimentu), sapratu un reizē nesapratu vairākas lietas:

Vakar bijām mazā roadtripā uz Zilajiem kalniem ar draudzeni un viņas (nu jau) čali Ģ, par kuru iepriekš rakstīju, ka viņa šo uzsēdinājusi uz āķa. Tagad āķis ir norīts, un ir par diviem laimīgiem cilvēkiem vairāk. Man jau labu laiku iepriekš, kad vēl viņi tur āķojās, šķita, ka nav gluži tā, ka viņa nezina, ko viņa dara un ko grib panākt. Neesmu to skaļi vēl teikusi, bet Ģ man patīk labāk kā viņas iepriekšējais puisis. Vismaz pagaidām. Kamēr neviens nav sūdus sataisījis.
O negribēja braukt līdzi, bet pēc mana ilgstoši klusējošā kucēna skatiena, beigās braucām visi četri. Savā atmiņu blociņā to piefiksēju, jo ir skaidrs, ka viņš vakar tur bija tikai manis dēļ. Bet, nu, būsim godīgi - roadtripiņā tika iekļauts aliņš un pasēdēšana, līdz ar to O neizskatījās nogarlaikojies, skumjš un galīgi ne pēc cietēja.

Cik labi, ar tevi var (kopā) neizlikties.

***
Pirms pāris dienām, kad pēc pašsajūtas sev par pašvērtējumu biju ielikusi varenu trijnieku, braucu mājās, domājot, kāpēc, nu kāāāāāpēc esmu tāda, kāda esmu, pie manis atnāca šī atziņa. Tā ir. Tā atziņa ir man patiesa. Tā kā dažreiz ir vērtīgi piedzīvot to savu pašvērtējuma lejasgalu. Lai atkal celtos.

Ar draudzenīti vasaras sākumā lidosim kačāt dibenus un mūžīgus smaidus!
Neatkarīgi no tā, kādi būs laikapstākļi, alus ir mūsu saraksta augšgalā. Dibenu kačāšana notiks pavisam elementāri un praktiski nemanāmi, jo viesnīcu nobukojām apmēram 3km no centra.
Vasara lēnām sāk iezīmēties skaidrāka un izskatās ļoti ok.

In every relationship there is a reacher and there is a settler. The question is which one you choose to be?

Ak, jā. Ar kolēģi dikti, dikti gaidījām 1.martu, jo bija tāda sajūta, ka pirmais marts visu atrisinās. Zini, kā - norauj kalendārā jaunu lapu un viss skaisti. Lieki teikt, ka kalendāra lapu norāvām, bet sūdi palika. :D
Darbā mākonis drūmojas ar vien lielāks, bet mājās gan viss labi. Vienīgi šogad kaut kā mums pajūk visi mūsu ceļojumu plāni ārēju apstākļu dēļ, bet gan jaut kaut ko izdomāsim tāpat. Kamēr domājam, pieteicos pusmaratonam. Jo man vajag iz-ai-ci-nā-ju-mus dzīvē.

Es domāju, ka tā nav, bet izrādās ir gan.
Joprojām eksistē cilvēki, kuri ar tevi sāk runāt citādāk vai vispār sāk atņemt tavu "labrīt", līdz ko tev nāk klāt jauna pakāpe.

Šajās brīvdienās bija dejošanas koncerts un ar tam sekojošu attiecīgu balli. Bija vairāki smieklīgi momenti. Piemēram, mirkļi, kad tevi uzlūdz dejot citu kolektīvu puiši. Es jau uzreiz pēc sejas redzu, ka uzlūdzējs ir puika, un to, ka viņam nav ne jausmas, cik patiesībā gadu ir man. Un tad tev gribās pateikt, ka tu tautas dejas dejo tik ilgi, cik viņš ir vecs. :D Bet visu cieņu, protams, par uzdrīkstēšanos savos gados, pēc gadiem desmit būs satrenējies un dejos kā zvērs. Pēc dejas ar šo puiku, mans danču vadītājs pienāca klāt un paprasīja - Nu, marvellous, tu labāk gribētu dejot ar mūsu autobusa šoferīti vai vēlreiz ar šo puiku? :D
Autobusa šoferītis mums arī bija tāds one of a kind. Izbijis armijnieks ar virsnieka pakāpi. Tāds tusētājs, runcis un kārumnieks. Tas tā, lai varētu labāk saprast iepriekšējā jautājuma izvēles sarežģītību.

Bet, kas vēl ir svarīgi. Svarīgi ir tas, ka nepagāja pat pieci gadi, kā danču vadītājs mani beidzot izdancināja. Viņš bija solījies jau pērn vai vēl senāk, bet nebija pareizais zvaigžņu izkārtojums acīmredzot. Man ļoti patika.

- Marvellous, tu atļausi man līdz galam tevi vadīt?
- Ohh, ok, ok, tūliņ būs. Viss. Tagad es ļauju.
(..)
- Marvellous, nesteidzies notikumiem pa priekšu.
- Zini, kāpēc es steidzos? Jo es vienkārši zinu, kas būs tālāk.
- Ok, good point.

Tad viņš pamainīja pāris lietiņas, pārstāja kļūt paredzams, es savukārt ļāvu viņam vadīt, un tad vairs nebija kur piesieties. Dejot ar cilvēku, kurš prot dejot (un improvizēt, nevis izdejot miljons reižu atstrādātas kombinācijas), ir tīrā bauda.

Katru reizi, kad uzlieku savas lielās austiņas un klausos mūziku, man tik ārkārtīgi izteikti uzlabojās garastāvoklis. Katru reizi. Tā notiek katru reizi.
Varbūt tā notiek, jo tik salīdzinoši reti sanāk tikt pie tām normālajām austiņām. Bet, nu, tur ir Tie basi. Un tas ir tas, kam ir svars.

Ņemot vērā visu to, kas patlaban notiek darbā, kolēģe vakar izmeta, ka viņa manā vietā jau sāktu rīkoties. :D
(Ar "sāktu rīkoties" jāsaprot dekrēta ieplānošana.)

Hahaha, un visu šo laiku bija saulaini, tāpēc cibā klusums. Bet līdz ko atkal marvellous ir kāds bubulis uznācis - sveika, ciba, Tava dzīve, sadirstā un veltā. :D
Labi, jau labi. Nav nekāda katastrofa, es vienkārši esmu dusmīga šodien uz savu iespējamo nākotnes vīru par to, ka viņš ir... well. Vecis. Mani nereāli uzvelk atsevišķi šitādi izgājieni, ka nu es varētu dusmās uguņus spļaut.
Tad es šorīt facebook garāmejot izlasīju kaut kādu nošērotu Uģa Kuģa gudro domu pērli par to, ka nereti vaina nav jāmeklē citos, bet sevī pašā. Varbūt es esmu tā psycho bitch mūsu attiecībās.

Bet. Ja kāds man prasīs, kā man iet. Smaidīšu un teikšu - labi! :) Jo ir jau arī labi. Rīt būs jauna diena, būs citi sūdi un šie aizmirsīsies.

Vakar pateicu pāris vārdus par to, kas man šķiet nenopietni, un tagad mēs tā skaisti vairs nerunājam. Viņš nerunā.