Šajās brīvdienās bija dejošanas koncerts un ar tam sekojošu attiecīgu balli. Bija vairāki smieklīgi momenti. Piemēram, mirkļi, kad tevi uzlūdz dejot citu kolektīvu puiši. Es jau uzreiz pēc sejas redzu, ka uzlūdzējs ir puika, un to, ka viņam nav ne jausmas, cik patiesībā gadu ir man. Un tad tev gribās pateikt, ka tu tautas dejas dejo tik ilgi, cik viņš ir vecs. :D Bet visu cieņu, protams, par uzdrīkstēšanos savos gados, pēc gadiem desmit būs satrenējies un dejos kā zvērs. Pēc dejas ar šo puiku, mans danču vadītājs pienāca klāt un paprasīja - Nu, marvellous, tu labāk gribētu dejot ar mūsu autobusa šoferīti vai vēlreiz ar šo puiku? :D
Autobusa šoferītis mums arī bija tāds one of a kind. Izbijis armijnieks ar virsnieka pakāpi. Tāds tusētājs, runcis un kārumnieks. Tas tā, lai varētu labāk saprast iepriekšējā jautājuma izvēles sarežģītību.

Bet, kas vēl ir svarīgi. Svarīgi ir tas, ka nepagāja pat pieci gadi, kā danču vadītājs mani beidzot izdancināja. Viņš bija solījies jau pērn vai vēl senāk, bet nebija pareizais zvaigžņu izkārtojums acīmredzot. Man ļoti patika.

- Marvellous, tu atļausi man līdz galam tevi vadīt?
- Ohh, ok, ok, tūliņ būs. Viss. Tagad es ļauju.
(..)
- Marvellous, nesteidzies notikumiem pa priekšu.
- Zini, kāpēc es steidzos? Jo es vienkārši zinu, kas būs tālāk.
- Ok, good point.

Tad viņš pamainīja pāris lietiņas, pārstāja kļūt paredzams, es savukārt ļāvu viņam vadīt, un tad vairs nebija kur piesieties. Dejot ar cilvēku, kurš prot dejot (un improvizēt, nevis izdejot miljons reižu atstrādātas kombinācijas), ir tīrā bauda.