marvellous
17 July 2019 @ 03:25 pm
Need for a speed limit  
Ik pa laikam sanāk tāda situācija, kad attopies, ka vairs netiec visam līdzi, bet īsti arī nesaproti, pa kuru laiku tas viss notika. 
Dzīvoju pārāk ātri. Emocionāla bedre un viss-ir-slikti. 
 
 
marvellous
29 June 2019 @ 01:04 am
Balta  
Man tur debesīs ir viena kaija.
Kaijiņa. Balta ļoti.
 
 
marvellous
26 June 2019 @ 11:51 am
Dig Yourself, Lazarus  
I'll dig a tunnel. I'll dig my way out of this f-ing workload.
Man liekas, ka visu jūniju esmu rukājis kā nezvērs, ka nav bijis pat laiks atstāstīt, ka biju Prāgā, man ir lieliska draudzene un ka bija riktīgi nice, lai gan pēc atlidošanas teicu, ka nu "bija ok". Tā vienkārši esmu es. :D Bet es tā nedomāju, kā tas izklausījās. Un tad vēl bija Līgo! Un brālis! Un vispār tik, tik daudz visādi notikumi, ka jūnijs ir vienā rāvienā izšauts jau.
Bet to pēc tam varbūt, kad beigušies rakšanas darbi būs. Pagaidām mans anti darba rekords ir strādāt līdz diviem naktī tieši pirms izlidošanas. Sestdienā.
 
 
marvellous
20 June 2019 @ 03:22 pm
Aftershock uz mani  
- Labi. Darām tā. I will drop the bomb. Parunāšu pirms braukšanas un tad lidoju prom. Viņa raudās, es neraudāšu. Es pateikšu visu, kā ir, arī par mazbērniem. Un lai viņa pasaka, visu kā ir, vienalga, lai kas tas arī nebūtu. Šitā taču nevar, tas ir pilnīgs pizģeds. Visdrīzāk viņa ar mani kādu laiku nerunās. Tev sanāks visu uzkopt pēc manis, jo T arī būs tad prom. Varam tā darīt?
 
 
marvellous
07 June 2019 @ 10:44 am
 
Vislabāk man saulesbrilles izskatās uzliktas uz galvas. Ne uz sejas. True story.
 
 
marvellous
05 June 2019 @ 04:15 pm
Livin'  
Tātad. 

1. Acīmredzot esmu 12 gadīga bērna izmērā. Atdevu O māsas meitai dažas savas "vecās" kleitas, no kurām svaigāko vilku pirms četriem gadiem. Oh c'mon, viņai tās kleitas ir pēdējais laiks vilkt. Es vispār biju šokā. Neba es esmu midžets, neba viņa ir milzīga.
2. Dažreiz ir tā sajūta, ka kāds tevi sargā. Piemēram, 2016.gada martā, kad atbraucu no Briseles komandējuma un burtiski pēc pāris dienām visos ziņu virsrakstos bija par operācijā tikko notverto islāmu ļaunīti un pašnāvnieku sprādzieniem Briseles lidostā. Atceros to neomulīgo sajūtu pēc tam mājās sēžot. Vai vēl, piemēram, šo sestdien, kad 10 minūtes pirms izbraukšanas man piedāvāja pārsēsties otrā mašīnā un samainīties ar citu meičuku. Mašīnas, no kuras es aizmainījos, šoferis netālu no Rīgas piemiga... Un nobrauca no ceļa. Nekas traks, visiem viss kārtībā, bet tik un tā bija tā šķērmi šo uzzināt. 
3.  Pirmdien vakarā pēc darbiem devāmies trakā braucienā ar ričukiem uz Zilajiem kalniem. Kāpēc trakā? Tāpēc, ka meklējot piedzīvojumus un ceļu, nonācām pļavā, kurai bija jātiek pāri. Mēs nezinājām, ka tā pļava ir tik grumbuļaina, nezinājām, ka tur sāksies nātres un beigās būs milzīgs meliorācijas grāvis, kuram nevar tikt pāri. Mēs nezinājām, ka pļavā būs arī avenāji un, ka tur būs odzes. :D Beigās sanāca viss ideāli - tieši uz saulrietu, ar aliņu un mūziku.
4.  Toties vakarasdienas skrējiens bija kaut kas near death experience. Max pulss 192. Pēdējo reizi kaut ko tādu uz sevis novēroju, kad pērn kalnos kāpām.

 
 
marvellous
30 May 2019 @ 12:25 pm
Pūre  
Palaidu kolēģus pusdienās, jo šiem pēcpusdienā svarīgas sanāksmes un tāpēc lai iet pirmie un paliek vēl laiks sagatavoties. Tajā mirklī, to sakot, man nogurkstējās vēders, un domāju, ka tā nav sakritība, ka, it kā starpcitu, pēc diezgan neilga brīža kolēģis man saka, ka "ā, jā, aizmirsu taču tev nodot. Tam un tam kolēģim pēdējā diena un viņš cienāja", un iedod man pūres konfekti. Tik jauki, bet sajutos mazliet vainīga par savu vēderu.
 
 
marvellous
27 May 2019 @ 02:48 pm
Forgetting's not something you do, it happens to you  
Piektdien saņēmu savu ilgi gaidīto book delivery un tā kā pēc visas tās skriešanas man ir absolūti pazudis miegs (pilnīgi netipiski priekš marvellous. Parasti es varu aizmigt gandrīz uz pavēli un teju jebkurā vietā), sāku lasīt vienu no jaunajām grāmatām. Jau pirmajās lapās nonācu pie citāta which is sooo me:  "Forgetting's not something you do, it happens to you." O. man diezgan bieži uzdod retoriskus jautājumus (tu neatceries, es tev stāstīju?), uz kuriem es savā spītībā turpinu censties neretoriski atbildēt. 
 
 
marvellous
27 May 2019 @ 11:22 am
Pusmaratons  
Kā es daru? Es vispirms piesakos pusmaratonā. Un tad sāku mācīties, kā skriet.
Sestdien pieveicu savu pirmo pusmaratonu, turklāt savā mērķa laikā, t.i., 2h. Forma nebija man tā labākā, ņemot vērā atsisto potīti. Man bija smags trade-off apavu izvēlē (t.i., ko tu labāk izvēlies, kas lai tev sāp) - zemie apavi, kas neuzberztu atsito potīti, taču amortizē ievērojami mazāk un garās distancēs liek just gurnus, vai augstāki apavi, kas ir super mīksti ar kaut kādiem gaisa spilveniem (laikam), taču uzberztu jau esošo grūti dzīstošo mini traumu.
Paldies manam "trenerim" par tempa turēšanu pirmajos 10km. Tālāk es sapratu, ka "treneris" ir iesildījies un var skriet daudz ātrāk un es nespēšu turēt šādu tempu līdz galam, tāpēc devu brīvlaišanu un cīnījos tālāk pati.
Pie dotajiem settingiem esmu ļoti priecīga par rezultātu, taču vēl ir, kur tiekties.
 
 
marvellous
24 May 2019 @ 11:21 am
Patiesības  
Nauda ir putekļi.
Dzīve ir piedzīvojums.
 
 
marvellous
22 May 2019 @ 10:59 am
Dimanti tavā kabatā  
Vakar gandrīz pusnaktī, atbraukuši mājās pēc hokeja, gājām peldēties. Turpat. Tumsā un pa pliko.
Ļoti kārojās šāda veida spontanitāte for old times' sake, un tas man liek justies tik... dzīvai? Ķermenis noguris, bet prāts dzirksteļo.
Tavi dimanti ir tavā pagalmā.
 
 
marvellous
20 May 2019 @ 03:41 pm
Aliņš  
Also.
Aliņa ikona whatsappā ir manā patstāvīgajā recenntly used ekspozīcijā. No modes neiziet.
 
 
marvellous
20 May 2019 @ 03:32 pm
Random acts of kindness  
Šorīt dabūju lietu. Stāvēju vilcienā, gaidot izkāpšanu, saņurcīju savu lietussargu, kurš slapjš bija un turēju rokā. Aiz muguras bija kāda kundze gados, kas acīmredzot bija redzējusi kā ņurcu to slapjo lietussargu un nolēmusi mani iepriecināt ar maisiņu, kurā lietussargu ietīt. Man mūzika ausīs, sieviete man piebaksta ar maisiņu pie pleca un es, protams, pirmais, ko saku, ir, ka tas nav manējais. :D Pēc tam gan man smaids pa visu seju un sirsnīgs paldies.
 
 
marvellous
15 May 2019 @ 10:42 am
Elkoņi kontaktā  
Tā sajūta, kad sabiedriskajā transportā tev blakus kāds apsēžas tā, ka jums saskaras elkoņi, jo, nu, nav te vairāk vietas, nav! Un tev gribās atrauties tālu prom un iespiesties visneērtākajā pozīcijā, lai tikai neviens nepieskartos. Un tad ir otrs tips. Kad sēdi ar visiem "elkoņiem kontaktā" un domā, cik dīvaini, ka šoreiz ir ērti un tā piespiedu ielaušanās tavā burbulī neatgrūž. Man tā bija šorīt. Vīrieši uzvalkā, turklāt, kas lasa grāmatu, ir marvellous mazā vājība.
 
 
marvellous
13 May 2019 @ 12:43 pm
Viena no labākajām māmiņdienām, kādu atceros. NOT.  
Šajā gadā nolēmu īpaši iepriecināt māmiņu. Tā kā brālim sanāks ļoti īsa vizīte pie mums vasarā, iedomājos, ka būtu ļoti forši tad to prieku paildzināt un aizvest mammu pie viņa. Sarunāju ar tēti, vai mammai manis noskatītie datumi ir brīvi, sarunāju ar brāli, kurš mūs savāks no lidostas, un ar patīkamu satraukumu pirku biļetes. Zinot savu mammu un to, ka viņa var uztraukties par visādām sekundārām lietām, piemēram, ko vilkt, kā es tur izskatīšos, ko ņemt līdzi, svārstījos, kad dāvināt šīs biļetes - tagad, māmiņdienā, vai labāk nogaidīt un uzdāvināt kādu mēnesi pirms izlidošanas. Ai, lai jau iet! Lai iet tagad!
Absolūtā starā uzdāvināju izprintēto lapu, kas sarullēta trubiņā un apsieta ar zīda lenti, un prātā domāju "omg, omg, tiiik forši, tas būs tik forši, tāds meiteņu pasākums! Vedīšu mammu uz kafejnīcām un dzersim aperolus un ēdīsim visādas garšīgas lietas." Mamma sāka raudāt, un pateica, ka nebrauks. Es vēl tādā sajūsmā turpināju, sakot, nu, lai taču izlasa vispirms galamērķi! Nop. Izlasīja jau. Prasu, vai bail lidot? Vai uztraucas par to, ko vilkt? Vai lidos tad, ja tētis arī lidos? Nop. Raud un viss. Sēdēju what-the-fuck, nezinot kā reaģēt un ko tagad vispār teikt. Gribēju saplēst to biļeti un pati gandrīz sāku raudāt. Pēc tam domāju, labi, ka nesaplēsu, jo mamma to noteikti būtu nolasījusi citādāk, kā es domāju. Neieslīgšu detaļās, iemesls varbūt ir reāls, taču tā reakcija mani pilnībā sašāva.
Best māmiņdiena ever. Gribot tikai un vienīgi to labāko, sabojāju dienu mammai, tētim un sev. Un tā ir viena ellīga sajūta.
Taču man tāpat māmiņa ir pati labākā, pati, pati...
 
 
marvellous
09 May 2019 @ 04:03 pm
Tev piedzims bērns  
Bija ciemos kolēģe atnākusi, kas dekrēta atvaļinājumā. Sēdējām visi trīs ar direktoru un runājāmies. Kolēģe prasīja, vai vēl kāds tagad iet dekrētā? Direktors saka, ka "nē, bet marvellous droši vien būs nākamā. Vēl tik kāzas vajag, tas būtu kā otrais brīdinājums, ka drīz jau ies. Lai vai kā, es atbalstu demogrāfiju." Tad, kad viņš sāka skaitīt, kad man būtu jāiet dekrētā, ja tagad sāktu strādāt pie šī jautājuma, teicu, ka, ok, that's enough. :D 
 Ja citiem ir omes, kas uzdod jautājumus un saka, ka visiem ir bērni, tikai tev nav, tad... nu, man ir priekšnieks.
 
 
marvellous
03 May 2019 @ 11:54 am
Old times  
Vakardien aizceļoju uz pašiem šīs cibas sākumiem (ja tu nezini, ko tu dari, sauc to par eksperimentu), sapratu un reizē nesapratu vairākas lietas:

1. Sākotnējais mērķis, kāpēc radās marvellous, īsti vairs nav aktuāls. Nu, tā daļēji. Joprojām ir dedzīga vēlme piefiksēt savus dzīves highlight'us, savas ŠĪ brīža sajūtas, domas un sarunas, taču
a) sanāk arvien mazāk ieraksti un arvien mazāk ir par kaut kādiem random streindžeriem un loveriem. Jo man ir savs viens īpašais, un laikam jau visa mana būtība uz āru pasaka pārējiem, ka man neko vairāk nevajag.
b) marvellous joprojām negribās, lai TU saproti, ka mēs patiesībā dzīvojam kaimiņos un ēdam pusdienas vienā kafejnīcā;
c) stulbi atzīt, tomēr diennaktī ir pārāk maz stundas un kaut kam laiks pietrūkst. Taču, tā kā samazinās "brīvais" datorlaiks, esmu tikusi pie blociņa un pildspalvas, kas man ir katru dienu līdzi. Tā nu mācos fiksēt lietas un nepalaist garām savus zibšņus.

2. Trakie studiju gadi ir sen aiz muguras, blondā meiča vairs nelauž sirdis. Vismaz man tā šķiet. Un man dažreiz bail, ka viņa nav vairs arī tik traka, kā toreiz.

3. Kopš man ir savs viens īpašais, tas ļoti būtiski atstāja iespaidu uz marvellous ierakstu kvantitāti, saturu un atklātību. Kā sen, sen atpakaļ izlasīju kāda cibiņa dienasgrāmatā, tad cibā jau nav laiks rakstīt tad, kad esi laimīgs. Cibā tu attopies tad, kad ir vai briest kādi sūdi. 

4. Ir pagājis diezgan ilgs laiks un es esmu mainījusies. Tas labi.

5. To jau es zināju, bet man bija ļoti forši studiju gadi. Tas, ka tagad, to lasot, gribas taisīt facepalm un dažreiz paliek nedaudz kauns, tas ir cits jautājums. Ar draudzeni A kādu laiku sūtījām viena otrai ar roku rakstītas vēstules, kurās citējām fragmentus no mūsu "lekciju pierakstiem". Nožēlot nav ko!

6. Par spīti tiem visiem facepalm, ar patiesu interesi lasīju ierakstus, jo tur ir visādi tādi sīkumi, kurus sen kā biju aizmirsusi! Tas kalpo par atgādinājumu, kāpēc ir vērts ķert šodienas zibšņus.

7. (Atgriežoties pie 4.punkta.) Pirms tiem deviņiem gadiem es biju tāds meitēns patiesībā. Ir ļoti dīvaini lasīt sevi tik sen atpakaļ. Jo tagad Tu tā vairs nerunā un nedomā. 

8. Iedomājos, kā būtu, ja tās sarunas ar pielūdzējiem un loveriem būtu tagad, nevis toreiz. Ar pašreizējo prātu, pašapziņu un pieredzi. Esmu diezgan stingri pārliecināta, ka viss būtu citādāk, taču saku to bez nožēlas.

9. Joprojām nesaprotu, kas tas bija ar mani un K, un kas notika. Arī pēc deviņiem gadiem. Tas bija kaut kāds prāta čakars. Tagad marvellous ir izaudzis un pāraudzis tam visam pāri.

10. Studiju gadi man deva riktīgu pašapziņu un tikai tad es tā pa īstam sāku konverģēt uz savu patieso vērtību. 

 
 
marvellous
02 May 2019 @ 02:23 pm
 
Vakar bijām mazā roadtripā uz Zilajiem kalniem ar draudzeni un viņas (nu jau) čali Ģ, par kuru iepriekš rakstīju, ka viņa šo uzsēdinājusi uz āķa. Tagad āķis ir norīts, un ir par diviem laimīgiem cilvēkiem vairāk. Man jau labu laiku iepriekš, kad vēl viņi tur āķojās, šķita, ka nav gluži tā, ka viņa nezina, ko viņa dara un ko grib panākt. Neesmu to skaļi vēl teikusi, bet Ģ man patīk labāk kā viņas iepriekšējais puisis. Vismaz pagaidām. Kamēr neviens nav sūdus sataisījis.
O negribēja braukt līdzi, bet pēc mana ilgstoši klusējošā kucēna skatiena, beigās braucām visi četri. Savā atmiņu blociņā to piefiksēju, jo ir skaidrs, ka viņš vakar tur bija tikai manis dēļ. Bet, nu, būsim godīgi - roadtripiņā tika iekļauts aliņš un pasēdēšana, līdz ar to O neizskatījās nogarlaikojies, skumjš un galīgi ne pēc cietēja.
 
 
marvellous
02 May 2019 @ 01:50 pm
Cik labi  
Cik labi, ar tevi var (kopā) neizlikties.

***
Pirms pāris dienām, kad pēc pašsajūtas sev par pašvērtējumu biju ielikusi varenu trijnieku, braucu mājās, domājot, kāpēc, nu kāāāāāpēc esmu tāda, kāda esmu, pie manis atnāca šī atziņa. Tā ir. Tā atziņa ir man patiesa. Tā kā dažreiz ir vērtīgi piedzīvot to savu pašvērtējuma lejasgalu. Lai atkal celtos.
 
 
marvellous
03 April 2019 @ 02:31 pm
*  
Ar draudzenīti vasaras sākumā lidosim kačāt dibenus un mūžīgus smaidus!
Neatkarīgi no tā, kādi būs laikapstākļi, alus ir mūsu saraksta augšgalā. Dibenu kačāšana notiks pavisam elementāri un praktiski nemanāmi, jo viesnīcu nobukojām apmēram 3km no centra.
Vasara lēnām sāk iezīmēties skaidrāka un izskatās ļoti ok.